Ināra Klintsone kafejnīcā “Pie Zelta liepas” sāka strādāt 1975. gadā. Izveidoja tur draudzīgu, saliedētu komandu, kas viņas vadībā līdz pat kafejnīcas slēgšanai iepriecināja ar garšīgu, latvisku ēdienu. Viņa atzīst, ka tas bijis skaistākais dzīves posms.
INĀRA KLINTSONE: “ZELTA LIEPA” BIJA MANA SIRDSLIETA
Ināras dzīve ir līkločiem pilna. Viņa dzimusi septiņu bērnu ģimenē, dzīvojusi vairākās audžuģimenēs un no mazām dienām ir pieradusi pie smaga darba. “Mācījos šūšanas kursos, taču sapratu, ka tas nav domāts man. Sāku domāt, ka sievietei jāmāk ne tikai šūt, bet arī labi gatavot ēst. Tā nu devos uz Rīgas Tirdzniecības un kulinārijas skolu. Pēc tās beigšanas dažādās vietās strādāju par pavāri, līdz mani uzaicināja strādāt restorānā “Ogrīte”, bet pēc tam sabiedriskās ēdināšanas vadība piedāvāja kļūt par šefpavāri – vadītāju kafejnīcā “Pie Zelta liepas”. Tā bija mana laimīgākā diena, jo ļoti to vēlējos. Skaidri zināju, ka tagad pati varēšu izdomāt jaunus ēdienus un izveidot savu komandu,” atceras Ināra.
Darbs nebija viegls, bet viņa no tā nebaidījās un savas darba stundas neskaitīja. Kafejnīcā nostrādāti 18 gadi, ko varētu saukt par viņas profesionālās darbības zelta laiku. Ināras pārziņā bija ēdienkarte, produktu kvalitāte un sortiments, dažādi pasūtījumi, kadru audzināšana, darba disciplīna, rūpes par kafejnīcas apkārtni, un – galvenais – visam vajadzēja būt ar “glanci”. Visi prieki, bēdas, piedzīvojumi un izaicinājumi saistās ar šo laiku, ar katru gadu darba bijis arvien vairāk, tomēr par paveikto joprojām ir liels gandarījums. “Darbā ieliku sevi visu. Skatījos, kas cilvēkiem garšo. Vēlējos, lai esam atšķirīgi un cilvēki pie mums nāktu. Meklēju informāciju, lasīju, domāju, piemēram, mans firmas ēdiens bija pildīta šnicele “Pie Zelta liepas”. Ieviesām ēdienkarti biezos vākos. “Zelta liepā” bija mana disciplīna, biju stingra un prasīga vadītāja. Šodien daudzi no bijušajiem kolēģiem par to saka paldies. Darbā ierados astoņos – reizē ar visu personālu, kaut kafejnīcu atvēra tikai plkst. 11.00. Gribēju būt klāt jau no paša sākuma, lai pārliecinātos, vai viss tiek kārtīgi izdarīts. Kvalitāte man bija ļoti svarīga,” uzsver Ināra.
Uz kafejnīcu brauca arī intūristi – latvieši no ārzemēm, kurus vadāja pa noteiktām vietām. Ēdināšanas vietas izvēlējās Latvijas Patērētāju biedrība, kuras pārstāvji pirms tam, nevienam nezinot, brauca uz pārbaudēm. Ogrē intūristi varēja ēst tikai “Zelta liepā”: “Tā mums bija īpaši prestiža lieta. Bieži piedomāju pie šīs ēdienkartes – biezeņzupas, protfitroļi no plaucētas mīklas. Vienmēr bija eskalops “Pie Zelta liepas”, ko lielākoties pasniedza ar kartupelīšiem vai biezenīti un salātiņiem. Saldais – pēc gadalaika, visbiežāk biezpiena vai šokolādes krēms ar mērcīti, piemēram, vaniļas, pēc tam vēl kafija ar kūciņām. Ēdienu dikti slavēja, un tās bija mūsu prieka dienas. Kafejnīcā tika uzņemti tūristi no visas pasaules. Arī banketu zāle vienmēr bija aizņemta. Galdi tika klāti gan vadībai, gan slavenībām, piemēram, Žoržam Siksnam, Raimondam Paulam, Viktoram Lapčenokam, kura mīļākais ēdiens bija pankūkas ar medu “Lūdzu, vēl” un liepziedu tēja. Galdus braucām klāt arī uz pirtīm.”
“Zelta liepā” Ināra ievadījusi darba dzīvē daudzus jo daudzus topošos pavārus. “Pirmā pavārīte, ko apmācīju kafejnīcā, bija Silvija – čakla, paklausīga māceklīte, kurai tolaik vēl nebija 18 gadu. Viņa man bija gandrīz kā pašas meita. Man prieks, ka viņa šo grūto arodu ar prieku un mīlestību turpina darīt,” saka Ināra.
Arī šobrīd virtuvē strādā nākamā viņas mācekle Rita Brokāne. “Vēl šodien mīlu šo darbu. Kad man tagad piedāvāja šeit strādāt arī tagad, piekritu un pāris nedēļas nostrādāju. Tomēr es nevaru tikai mazliet piepalīdzēt. Man šeit vajadzēja būt visu laiku, ko savos gados vairs īsti nevaru izdarīt, tāpēc palūdzu Ritai sākt darbu manā vietā,” saka Ināra.
Uz brīdi no virtuves iznāk arī Rita: “Toreiz šeit nostrādāju kādus astoņus gadus. Kopā ar mani strādāja arī Astrīda Dzērve. Protams, bija arī citas jaunas meitenes, kas mainījās, jo apprecējās, veidojās ģimenes. Pavāri tika mainīti arī starp Ogres sabiedriskās ēdināšanas iestādēm, lielākās bija kafejnīcas “Zilie kalni”, “Pie Zelta liepas” un restorāns “Ogrīte”. Ināra bija kā virtuves gariņš, kas organizē darbu, apmāca jaunos pavārus un gatavo garšīgus ēdienus. Ināra – čakla kā bitīte, kas, ja vajadzēja, varēja arī iedzelt. Mums bija labs, draudzīgs kolektīvs. Nekur citur neesmu jutusies tik labi kā šeit. Katru gadu joprojām satiekamies, pirms neilga laika tikāmies arī “Zelta liepā”.”
Visu mūžu Ināras neatņemama dzīves sastāvdaļa bijusi dziedāšana. Strādājot “Zelta liepā”, viņa vienmēr izkārtoja tā, lai varētu braukt uz ansambļa mēģinājumiem. Kopš 2000. gada dzied korī “Atvasara”, kura tagadējais nosaukums ir senioru jauktais koris “ALTERA”. Ināra kā brīvprātīgā aktīvi darbojas arī labdarības organizācijā “Baltā dūja”, iesaistījusies domubiedru grupā “Ināras un Ināri”, kuru dalībnieku tikšanās notikusi arī kafejnīcā “Pie Zelta liepas” ar iespēju nobaudīt Ināras firmas ēdienus.
“Dvēselē joprojām jūtos jauna, smaidu un priecājos par dzīvi. Visu laiku esmu apritē un palīdzu citiem. Man gribētos, lai mēs vairāk spētu novērtēt cilvēkus, kuri mums no sirds kaut ko grib dot vai iemācīt, un nekautrētos biežāk pateikt paldies,” atklāj Ināra.
Runājot par “Zelta liepu”, viņa atzīst: “Visam savs laiks. Laiki mainās. Tāpat kā gaumes, garšas, mode un citas lietas. Prieks, ka beidzot “Zelta liepa” ir atjaunota, tiek piedomāts pie sīkumiem, lai būtu skaistāk un ērtāk. Ļoti gribētos, lai mana mīļā kafejnīca nebūtu tikai skaisti un labi atjaunota vēsturiska ēka, bet vieta, kur ikviens būtu laipni gaidīts un varētu visā pilnībā izbaudīt “Zelta liepas” īpašās garšas, smaržas un sajūtas. Lai čaklās bitītes mīl un rūpējas par savu “liepiņu”. To novēlu no visas sirds!”
Aicinām apmeklēt izstādes "PIE ZELTA LIEPAS" atklāšanu 23. augustā plkst. 15.00 Ogres Vēstures un mākslas muzejā.
