Turpinot rakstu sēriju par kafejnīcu “Pie Zelta liepas”, šoreiz ar atmiņām dalās Velda Palma, kas tajā par viesmīli nostrādājusi no 1972. līdz 1982. gadam. Šos 10 gadus viņa atceras ar patīkamu nostalģiju
VELDAS PALMAS STĀSTS PAR KAFEJNĪCAS “PIE ZELTA LIEPAS” ZIEDU LAIKIEM
Veldu Palmu kafejnīcā strādāt par viesmīli uzaicināja toreizējā bufetes vadītāja Anna Zuša: “Strādāju VEF rūpnīcā. Nesen bija piedzimis otrais bērns – meitiņa. Bija ļoti grūti mazuļa barošanu un kopšanu savienot ar darbu Rīgā. Anna piedāvāja strādāt “Zeltā liepā”. Pamēģināju, un šeit ļoti iepatikās.”
Darbs nebija viegls – ik dienu bija daudz apmeklētāju, pusdienlaikā veidojās rindas. “Gandrīz visa diena bija uz kājām. Uz vienas rokas tika nesti vairāki otrie ēdieni, kā arī lielas paplātes, uz kurām ir četri lieli zupas šķīvji ar apakšķīvjiem,” atceras Velda. Kafejnīcas darba laiks bija no plkst. 11.00 līdz 23.00. Katrā maiņā strādāja trīs oficiantes, kuras ik pēc divām dienām mainījās.
Kā pieprasītākos ēdienus viņa atminas soļanku, eskalopu, kupātus, vistas ragū, šašliku, bifšteku ar olu, plovu, kā arī cepelīnus, bet tie tika gatavoti reti. Pieejami bija arī deserti – dažādi saldie krēmi ar ķīseli, saldējuma kokteiļi, taču iecienītākās bija pankūkas ar medu un liepziedu tēju. Pašas iemīļotākais ēdiens bija soļanka, kurai viņa vienmēr nedaudz pielika klāt cukuru, lai ir izteiksmīgāka garša.
Alkoholiskie dzērieni stāvēja bārā un tika lieti karafēs. Laikā, kad alkoholu nedrīkstēja tirgot, to mēdza liet arī kafijas kannās un krūzēs. “Saprotams, ka cilvēkiem dažkārt gribas iedzert kaut ko stiprāku, īpaši viesību laikā. Tomēr mēs vienmēr uzmanījām apmeklētājus. Ja kāds bija krietni iereibis, viņam pieklājīgi tika atteikts. Oficiantiem jāmāk runāt un sarunāt ar cilvēku,” atzīmē Velda.
“Zelta liepā” bija tam laikam skaists interjers – bāra lete, četrām personām paredzēti galdiņi, uz kuriem vāzēs bija ielikti arī ziedi, un pie galdiem bordo krēsli ar atzveltnēm. Pagrabstāvā bija saimniecības telpas, savukārt 2. stāvā atradās dzīvokļi. Kafejnīcā bija arī Sūdzību grāmata, taču tajā bija ierakstītas tikai pateicības.
Kafejnīcas banketu zālē notika dažādas viesības. Galdi tika klāti arī ārpus kafejnīcas. Kad “Zelta liepu” apmeklēja latvieši no ārzemēm jeb intūristi, kafejnīca bija slēgta. “Ar intūristiem bija aizliegts runāt vai pieņemt no viņiem dāvanas, tomēr dažkārt mēs tās pieņēmām, piemēram, man tika uzdāvināts skaists lakatiņš,” atzīstas Velda.
Kolektīvs bija ļoti draudzīgs, kopā tika pavadīts arī brīvais laiks. Ar vairākiem bijušajiem kolēģiem Velda sazinās joprojām. Viņiem bija laba sadarbība ar vietējiem taksometru vadītājiem, kuri karstās vasaras dienās kafejnīcas pusdienlaikā (no plkst. 16.00 līdz 17.00) veda uz Ogresgalu peldēties.
Dažkārt gadījās arī kautiņi, kad palīgā tika saukta policija. Kā spilgtu notikumu viņa atceras divu iereibušu vīru strīdu, kā rezultātā viens no viņiem bija izvilcis nazi. Kolēģi Veldu sūtījuši situāciju risināt. Viņa nenobijās, aizgāja un paņēma vīrietim no rokām nazi. Viņš nomierinājies un kā atvainošanos nopirka šokolādes tāfelīti. Kad atbrauca policija, konflikts bija atrisināts.
No “Zelta liepas” Velda aizgāja 1982. gadā, kad sāka strādāt par kasieri Ogres stacijas ēdnīcā, kur nostrādāja deviņus gadus. “Kad sākās juku laiki, daudzi jautāja, kāpēc mēs “Zelta liepu” neprivatizējām, taču neviens no mums toreiz nebija tik turīgs. Žēl, ka tik ilgu laiku šī ēka bija atstāta novārtā,” viņa atzīst. “Prieks, ka kafejnīca atkal darbojas. Es piedalījos jaunās kafejnīcas atklāšanas pasākumā, kas notika pagājušā gada decembrī. Bija tik patīkami redzēt, ka kafejnīca ir tikpat pilna kā mūsu laikos!”
Velda ir ogrēniete – šeit dzimusi, augusi, pirmajās klasēs mācījusies tagadējās Ogres Mūzikas un mākslas skolas Mākslas nodaļas telpās (Brīvības ielā 11), pēc tam Ogres 1. vidusskolā, vēlāk ieguvusi pārdevējas izglītību. Pašai ir divi bērni, mazbērni un mazmazbērni, ar kuriem viņa ļoti lepojas. Joprojām patīk gatavot ēst un darboties dārzā. Viena liela aizraušanās starp citām visas dzīves laikā ir adīšana – strādājot “Zelta liepā”, brīvajos brīžos pat tika noadīta kleita. Arī tagad viņas rokdarbi apskatāmi un nopērkami kafejnīcas “Ogres Zelta liepa” telpās un sociālā uzņēmuma tiptip.lv mājaslapā.
Viņa atzīst, ka pa šiem gadiem pilsēta ir ļoti pārvērtusies – kļuvusi daudz skaistāka un sakārtotāka, īpaši burvīga ir Brīvības iela ar rotājumiem svētku laikā.
Velda visiem vēl nebūt īgniem, bet dzīvot saticīgi. Lai ikviens novērtē to, kas viņam ir, un lai prātā ir tikai labas domas.
Aicinām apmeklēt izstādes "PIE ZELTA LIEPAS" atklāšanu 23. augustā plkst. 15.00 Ogres Vēstures un mākslas muzejā.
