Ikšķile

Ikšķiles pilsētas ģerboņa heraldiskais apraksts - sarkanā laukā sudraba krusts, skaldīts no viena uz otru. Augšējā labajā stūrī savrups zelta robots mūris.

Ģerbonis reģistrēts 2010. gadā.

Ģerboņa vairogā uz sarkana fona attēlots sudraba krusts, kas sadala vairogu četrās daļās. Vairoga augšējā labajā stūrī attēlots ķieģeļu mūris zelta krāsā. Mūris simbolizē pirmo mūra celtni Baltijā — Ikšķiles bīskapa Meinarda būvēto mūra baznīcu.

Ikšķiles pilsēta atrodas gandrīz pašā Ogres novada rietumu daļā. Pilsētu ieskauj Ogres novada Tīnūžu pagasts.

No ģeogrāfiskā viedokļa vērtējot, Ikšķile atrodas izdevīgās pozīcijas starp galvaspilsētu Rīgu un novada centru Ogri. Cauri pilsētai stiepjas Rīgas – Daugavpils šoseja un Rīgas – Daugavpils dzelzceļa līnija ar ļoti intensīvu transporta satiksmi. Ērtās satiksmes dēļ spēcīga ir Rīgas ietekme, jo daļa iedzīvotāju ikdienā dodas darba gaitās uz Rīgu. Salīdzinoši nelielā Ikšķiles pilsētas teritorija sastāv no divām krasi nodalītām daļām. Dienvidu daļa izvietojusies Daugavas senlejā, kas pēc Rīgas ūdenskrātuves izveidošanas kļuvusi šaurāka. Uz ziemeļiem veidojas straujš pacēlums – Daugavas senkrasts (īpaši labi teritorijas reljefa izmaiņas redzamas pie Ikšķiles kapiem).

Ikšķiles pilsēta ar tās apkārtni ir viena no senākajām apdzīvotajām teritorijām Latvijā. Par to ļauj spriest pilskalni un senkapi tagadējā Tīnūžu pagasta teritorijā. Jau 9.-12. gs. pie Daugavas atradās vairāki lībiešu ciemi un kapulauki. Tulkojumā no lībiešu valodas “üks küla” nozīmē “viens ciems”. Ikšķile bija viens no pirmajiem vācu atbalsta punktiem Baltijā. 1185. gadā šeit uzbūvēta pirmā mūra celtne Latvijā – Livonijas bīskapa pils kapela jeb baznīca. Pati mūra pils tika celta blakus baznīcai 1186. gadā Zēgebergas klostera (pie Lībekas) kanoniķa Meinarda vadībā. Līdz ar to Ikšķile kļuva par kristietības izplatības centru Latvijā, kur jau 12. gs. beigās tika kristīti pirmie lībieši. Līdz pat 1201. gadam, kad tiek dibināta Rīga, Ikšķile bija bīskapijas centrs.

Sākotnēji Ikšķiles mūra pilij vairākas reizes uzbrukuši Daugavas kreisajā krastā dzīvojošie zemgaļi. 1203. un 1206. gadā pili neveiksmīgi centās ieņemt Polockas kņazs Vladimirs, kuram pirms vācu ierašanās vietējie iedzīvotāji maksāja nodevas. Baznīca un pils smagi cieta vēlākajos karos. Pils tika nopostīta jau 17. gs., bet daudzreiz pārbūvēto dievnamu 1916. gadā sagrāva vācu armijas artilērija. 1933. gadā Ikšķilē tika celta jauna luterāņu baznīca, kas mūsdienās iekļauta Valsts nozīmes arhitektūras pieminekļu sarakstā.  Baznīcai altārgleznu gleznojis Ikšķilē dzimušais un dzīvojušais mākslinieks Jānis Kuga.

Sakarā ar Rīgas HES celtniecību un ūdenskrātuves izveidošanu pirmās mūra baznīcas drupas 20. gs. 70. gados iekonservēja un salu, uz kuras tās tagad atrodas, paaugstināja un nostiprināja. Ikšķiles baznīcas drupas ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis. Netālu no baznīcas zem ūdens atrodas bijušās Ikšķiles muižas vieta.

1201. gadā bīskaps Alberts izlēņoja Ikšķiles pils novadu bruņiniekam fon Meiendorfam, bet jau 1257. gadā lēnis nonāca Bardevisu dzimtas īpašumā (drīz vien dzimta pieņēma Ikšķiļu (vācu valodā “fon Ikskili”) uzvārdu. 1638. gadā Ikšķiles pils novadā ietilpa astoņas muižas, no kurām bagātākās bija Ikšķiles un Tīnūžu muiža. 19. gs. Ikšķiles pagastā bija divas muižas – Ikšķiles un Berkavas muiža. Izveidojoties Ogrei, kas sākotnēji ietilpa Ikšķiles pagastā, Ikšķiles pagasta platība tika pakāpeniski samazināta. 19. gs. beigās Ogres tagadējā centrā atradās Ikšķiles muižas Ogresgrīvas pusmuiža. Līdz ar Rīgas – Daugavpils dzelzceļa līnijas atklāšanu 1861. gadā Ogre strauji sāka veidoties par turīgo Rīgas iedzīvotāju atpūtas vietu. 1928. gadā, iegūstot pilsētas tiesības, Ogre atdalījās no Ikšķiles pagasta. Vēl 20. gs. 20. gados no Ikšķiles pagasta tika atdalīta Sprēstiņu muižas teritorija, kas kļuva par patstāvīgu Ogresgala pagastu. 1940. gadā Ikšķiles pagastā ietilpa Ikšķile, Tīnūži, Turkalne un Berkava (Daugavas kreisajā krastā). Mūsu dienās Ikšķiles pilsēta administratīvi aptver vairs tikai teritoriju starp Daugavu un dzelzceļu.

Ikšķiles pilsētai un Tīnūžu pagastam ir īpaši bagāta vēsture. Cauri šīm teritorijām stiepjas senais Rīgas – Polockas tirdzniecības ceļš, kas kalpoja vairāk kā 700 gadus. Mūsdienās gan saglabājies tikai neliels šī ceļa posms gar Daugavu starp Ogri un Ikšķili. Daudzus gadsimtus Daugava bijusi ūdensceļš vikingiem braucot uz Bizantiju. Šajā ceļa posmā atspoguļojas neskaitāmas Latvijas vēstures lappuses. Pa šo ceļu soļojuši daudz iekarotāju – vācu krustneši, zemgaļi, leiši, Polockas kņaza Vladimira kara draudze, Krievijas cara Ivana Bargā karapulki, zviedri, poļi, franču imperatora Napaleona karaspēks, vācu ķeizara Vilhelma, kā arī Hitlera un Staļina karotāji. Abpus ceļam jau izsenis ritējusi rosīga tirdzniecība, amatniecība un zemkopība. Līdz pat Rīgas – Daugavpils dzelzceļa līnijas izbūvei 19. gs. beigās šo ceļu izmantoja arī zirgu pasta satiksmei ar Maskavu. No 1863. gada no Rīgas caur Ikšķili uz Baldoni bija zirgu pajūgu satiksme, ko 20. gs. 20. gados nomainīja zirgu tramvaja maršruts Ikšķiles stacija – Baldone (Daugava tika šķērsota pār pārceltuvi).

Ar Ikšķiles vārdu saistīta arī Nāves sala Daugavas pretējā krastā (tagad Ķekavas novads), kur no 1915. – 1917. gadam tika aizstāvēts apmēram 2km² liels Krievijas armijas placdarms – toreiz pussala, mūsdienās – sala. Šeit 1924. gadā, klātesot toreizējam Latvijas prezidentam Jānim Čakstem, atklāts piemineklis varonīgajiem latviešu strēlniekiem. Nāves salā kritušie 75 latviešu strēlnieki un 45 krievu karavīri apbedīti Ikšķiles kapsētā.

Ikšķiles virsmas vidējais absolūtais augstums svārstās no 20 līdz 30 m vjl. Teritorija ietilpst Viduslatvijas zemienes Madlienas nolaidenumā. Reljefā dominē lēzeni viļņots līdzenums ar zemiem un vidēja lieluma pauguriem. Vairākiem pauguriem ir savi nosaukumi — Velna kalns, Vīna kalns, Kābeles kalns, Liepu kalni u.c. 

Teritorija ietilpst līdz 40 km platajā Rīgas līča gaisa ietekmes zonā. Gaisa vidējā diennakts temperatūra janvārī ir zem -6 °C, bet jūlijā tā ir ap 17,2 °C. Zemās un mazāk paugurainās virsmas dēļ šeit ir salīdzinoši mazāks gada vidējais nokrišņu daudzums — 600—650 mm; dažos gados tas ir vēl mazāks. Novada dienvidu daļā atrodas Daugavas senleja un Rīgas HES ūdenskrātuve, kam ir ietekme uz apkārtnes mikroklimatu, mazinot temperatūras kontrastus un padarot salnas retākas un mazāk "kodīgas".

• Ikšķiles baznīcas drupas — senākās mūra ēkas drupas Latvijā, kas atrodas uz nelielas saliņas, Sv. Meinarda salas, mākslīgi radītā Rīgas HES ūdenskrātuvē. Ikšķiles baznīca celta 1185. g. bīskapa Meinarda vadībā, pārbūvēta 1879. — 1881. g., sagrauta 1916. g. Pēc Rīgas HES ūdenskrātuves uzplūdināšanas 20. gadsimta 70. gados to apņem HES ūdeņi. Mūsdienās drupas iekonservētas, virs tām uzbūvēta jumts, sala nostiprināta. Reizi gadā, kad Rīgas HES ūdenskrātuvē pazemina ūdens līmeni, uz baznīcas drupām iespējams aiziet sausām kājām pa bijušo ceļa vietu, kam abās pusēs saglabājušies vecās koku alejas celmi.

• Ikšķiles luterāņu baznīca — Ikšķilē, Kalēju ielā 1. Celta 1931. — 1933. gadā, pēc arhitekta P. Kundziņa projekta. Padomju varas gados baznīca izmantota par Latvijas valsts bibliotēkas grāmatu glabātavu. Ikšķiles luterāņu baznīcas draudzi atjaunoja 1989. g., bet dievnams tās rīcībā nonāca desmit gadus vēlāk.

• piemiņas akmens — pretī vecās Ikšķiles baznīcas drupām. Akmens ar Ikšķiles nosaukumu latviešu, lībiešu un vācu valodā uzstādīts 1988. g.

• Ikšķiles Sv. Gara pareizticīgo baznīca — Pareizticīgo kapos. Celta 1936. gadā.

• mākslinieka J.Kugas dzīvojamā māja — Ikšķilē, J.Kugas ielā 11. Šajā mājā dzīvojis latviešu mākslinieks scenogrāfs LMA profesors Jānis Kuga (1878. g. Ikšķiles pag. — 1969. gads Toronto, Kanādā). J.Kuga ir skatuves glezniecības pamatlicējs Latvijā. Māja ir vietējas nozīmes arhitektūras piemineklis, un šeit paredzēts iekārtot muzeju.

• Ikšķiles luterāņu kapi — Ikšķilē, Klusajā ielā. Kapos atrodas piemineklis Pirmajā pasaules karā kritušajiem latviešu strēlniekiem, kas uzstādīts 1926. g., un divi kapa pieminekļi, kas ir valsts nozīmes mākslas pieminekļi.

• Kapāmuru brāļu kapi — Pirmajā pasaules karā kritušo krievu un vācu karavīru apbedījumu vietā 1968. gadā uzstādīts tēlnieka J.Karlova darinātais piemineklis.

• Liepāderu brāļu kapi — šeit apbedīti 1917. gada Juglas kaujā kritušie karavīri

• Turbu dižozols — dižkoka stumbra apkārtmērs pārsniedz 7,1 m.

• Relziķu ozols — stumbra apkārtmērs 5,3 m.

• Kranciema kadiķis — stumbra apkārtmērs 1 m.

• Jodakmens (kosu akmens)

• Lejaskalnu pilskalns

• Ikšķiles estrāde — Kultūrvēsturiski nozīmīga vieta. Pieminekļa statuss no 2008. gada.

Ikšķiles pilsētas teritorijas platība ir 10 km².