Ogres novada daba
Ogres novads atrodas Latvijas vidienē, t.s. Viduslatvijas zemienē, precīzāk - Lejasdaugavas senlejas un Ropažu līdzenuma saskares zonā.
Pilsēta izvietojusies Ogres upes krastos pie tās ietekas Daugavā, 43 km no Rīgas līča piekrastes. Arī caur Ogresgala pagastu līkumo Ogres upe, to sadalot divās daļās – Ogresgalā, kuru sauc arī par Kārļiem, un Ciemupē. Pārējās lielākās upes ir Ranka, Ķilupe un Urdziņa, kā arī vairākas mazas upītes.
Gaisa plūsmas
Lai arī Ogre atrodas zemienē, tomēr tā ir novietojusies DA virzienā no līča dienvidu gala. Tā kā pilsētā dominējošie ir R un DR vēji, kas, nākdami no Atlantijas okeāna un atklātās Baltijas jūras akvatorijas pāri Kurzemes un Žemaitijas augstienēm, atdodot tām pietiekoši lielu nokrišņu devu, nonākot Viduslatvijas zemienē un Vidusdaugavas senlejā, ir paspējuši kļūt jau mazliet sausāki, tad Ogres un tās apkaimes klimats ir salīdzinoši sausāks un siltāks nekā pārējā rajona daļās. Tomēr zināma ietekme ir arī Rīgas līcim, sevišķi iegriežoties ZR vējiem. Gaisa vidējā diennakts temperatūra janvārī ir – 5,8 C, jūlijā tā ir 17,2 C. Vasarā gaisa temperatūras maiņas pilsētā ir mazāk krasas, jo apkārtējie pauguri un meži daļēji aiztur gaisa cirkulāciju piezemes gaisa slānī. Uz temperatūras svārstībām izlīdzinoši iedarbojas arī Daugavas ūdens virsma. Pavasarī vējš samērā bieži iegriežas no Z un ZA, atnesdams salnas, kas tuvāk pie Daugavas ir “mazāk kodīgas”. Vasarā, ieplūstot D un DA vējiem, iestājas karsts un sauss laiks.
Klimats
Bezsala periods Ogrē ilgst apmēram 140 dienas gadā, kas ir apmēram par divām nedēļām garāks nekā rajona ZA daļā. Gada vidējais nokrišņu daudzums parasti svārstās no 600 – 650 mm. Nokrišņi izkrīt vidēji 185 dienas gadā. Ogrē ir arī samērā mazs apmākušos dienu skaits gadā, vidēji 126 ( Rīgā 160, Ķemeros – 146 ). Šāds mazs apmākušos dienu skaits Latvijā ir vēl tikai Zemgales līdzenuma D daļā. Tā kā Ogre ir daudz pakalnu, kas apauguši priežu mežiem, tad mikroklimats tajos ir labvēlīgs atpūtai un dažādu elpošanas slimību ārstēšanai, jo gaiss priedulājos ir bagātinājies ar fitoncīdiem, bet spirdzinošo ūdeņu tuvumā ar anjoniem. Ne par velti Ogre sākotnēji attīstījusies kā kūrorts.
Reljefs
Pilsētas reljefs kopumā ir paugurains, ko savukārt nevar teikt par pagasta teritoriju, kas pārsvarā ir līdzena. Atsevišķām pilsētas pauguru grēdām un pakalniem vēsturiski ir radušies dažādi nosaukumi. Jaunogrē stiepjas Zilie kalni, kuru augstākie punkti ir Skatu un Viršu kalni. Pilsētas centrā atrodas Vilku kalni, kuru augstākie pauguri ir Skolas jeb Krēģerkalns. Un Mīlestības kalns. Gar Turkalnes ielu pilsētas kapu virzienā atzarojas Sērķīšu jeb Zaķu kalni. Pārogrē ar Bākas kalnā iebūvēto estrādi un pie Saulstaru sanatorijas esošā Kazaku kalna sākas Grants kalnu virkne, kas tālāk pāriet Lazdu kalnos, kuri noslēdzas ar augstāko virsotni Ogrē – Ķentes kalnu. Daļējas norakšanas rezultātā šī paugura absolūtais augstums samazinājies no 69 līdz 63 metriem. Pie Urgas upītes atrodas 51 m augstais Urgas kalns. Netālu no Ogres centra Upes prospekts uzved lēzenajā un pret dzelzceļu daļēji noraktajā Slotiņkalnā, kurā atrodas Ogres arodģimnāzija, bet pakājē debesīs tiecas Svētā Meinarda Romas katoļu baznīca. Aiz Slotiņkalna atrodas rajons, ko agrāk sauca par Mālkalni. Interesanti, ka šī vieta drīzāk ir līdzena, jo tajā agrāk esošie māla krājumi ir sen jau izmantoti. Pie Jaunogres stacijas atrodas Saules kalns, kas Rīgas – Daugavpils dzelzceļa līnijas izbūves laikā tika vidū pārrakts. No Jaunogres Zilo kalnu virkne rietumu virzienā iesniedzas Ikšķiles novada teritorijā, līdz pat Tīnūžiem, kur šo Ogres Kangaru daļu sauc par Liepu kalniem.
Dieva radītā daba Ogres novadā patiesi ir skaista. Vēl skaistāka tā kļūst, ja cilvēks grib dzīvot harmonijā ar dabu, saglabā, izkopj un papildina to. Ogrē par visskaistāko vietu var saukt Lazdu kalnu jeb tautā dēvēto Špakovska parku, kur dabiskā vide papildināta ar vairāk nekā 400 dažādu sugu kokiem un košumkrūmiem. Parkā ir izveidots dīķis ar ūdensrozēm. Te var izstaigāt Saules taku, Purva taku, uzkāpt kalna virsotnē pa 100 pakāpienu stāvajām kāpnēm. Parka visaugstākajā vietā ir uzsākta skatu torņa būvniecība. Kad tornis būs gatavs, no tā pavērsies gleznains skats. Ogrēnieši un pilsētas viesi ir iemīļojuši šo vietu un ir pateicīgi Špakovsku ģimenei par dendroloģiskā parka ierīkošanu, kopšanu un nemitīgu papildināšanu ar kaut ko jaunu. Šeit ikviens var justies labi un patīkami visos gadalaikos.
Ar Ministru kabineta 2004. gada 24. aprīļa grozījumiem par dabas parkiem Ogres Zilie kalni un Ogres upes ieleja ir iekļauti dabas parku skaitā. Ogres pilsētā kā smaile no Ikšķiles novada iesniedzas arī Zilo kalnu dabas parka austrumdaļa ar platību 22,5 ha, pārējie 287,4 ha ietilpst Ikšķiles novadā un pieder Rīgas pašvaldības aģentūrai. Paši kalni jeb osu virknes aizņem apmēram 26 ha no visas teritorijas.
Atklājies, ka šajā teritorijā ir 16 Latvijas Sarkanajā grāmatā aizsargājamu un 5 Eiropas Savienības HD – biotopu direktīvā - ietverto augu sugu, kā arī vēl vesela virkne strauji izzūdošu augu sugu. No svarīgākajiem aizsargājamiem augiem jāmin: pundurbērzs, smiltāju esparsete, šaurlapu lakacis, Ruiša pūķgalve, meža silpurene, pļavas silpurene, smaržīgā naktsvijole, gada staipeknis, vālīšu staipeknis, parastais plakanstaipeknis, jumstiņu gladiola, smiltāju neļķe, zāļlapu smiltenīte, lielā noraga, lielziedu uzpirkstīte, kalnu rūgtdille.
Ap dažiem aizsargājamiem augiem izveidojami mikroliegumi – tur aizliegta mežu kopšana un ciršana, zemes transformēšana, minerālmēslu, citu ķīmisko vielu lietošana, kā arī citas darbības, kas varētu izmainīt biotopa dabas apstākļus.
Augsta bioloģiskā vērtība piemīt Zilo kalnu dabiskajiem mežu biotipiem, kā arī Latvijā un Eiropas Savienībā aizsargājamajiem biotipiem – skujkoku mežiem uz kalnu osu grēdām, priežu mežiem ar meža silpureni, ar sarkano gandreni un citiem retiem augiem. Teritorijas bioloģiskā daudzveidība un vizuāli augstvērtīgās ainavas nodrošina dabas parka augsto rekreācijas vērtību. Turklāt Zilie kalni ir iecienīta ogrēniešu atpūtas vieta, taču dabas parka statusa piesķiršana neliegs šeit gan atpūsties, gan sportot. Izstrādājot un attīstot Zilo kalnu infrastruktūru, zonējumu, cilvēku plūsmas tiks virzītas tā, lai apietu un saudzētu aizsargājamo augu teritorijas.
Ogres novadā iestiepjas arī Ogres upes ielejas dabas parka rietumu gals. Pats dabas parks sākas tūlīt lejpus Ērgļiem un pēc 120 km beidzas pie Ogresgala. Pati Ogres upe uzskatāma par vidēja lieluma upi, kuras vērtību palielina fakts, ka tā nekad nav bijusi nevienā posmā bagarēta. Lai gan upes lejtecē Ogres pilsētas teritorijā ir uzcelta hidroelektrostacija, mazo HES masveida celtniecība, par laimi, upei gājusi secen. 2003 gadā eksperti no Latvijas Dabas fonda, izpētot Ogres upes ieleju konstatēja, ka tajā ir ļoti liela īpaši aizsargājamo biotopu un augu sugu atradņu koncentrācija. Upes ielejā tika konstatēti 15 Latvijā īpaši aizsargājami biotopi, tādi kā nogāžu un gravu meži, izcilas straujteces, parkveida pļavas, augu sugām bagātās atmatu un dabisko palieņu pļavas, ozolu, gobu un ošu jauktie meži, pārmitrie platlapju meži un citi biotopi, kas gandrīz vairs nav saglabājušies Eiropas blīvi apdzīvotajos rajonos un strauji izzūd urbanizētajās teritorijās arī Latvijā. Ogres upes ielejas krasti ir izteikti vērsti pret ziemeļiem un dienvidiem, līdz ar to katrā krastā ir savs mikroklimats. Ja vienā jau zaļo zāle un zied efimēri, tad otrā krastā vēl sniegs nav nokusis. Arī tik liela aizsargājamā auga koncentrācija, piemēram, kā augstais gaiļpiesis, pie Ogres upes nav citur Latvijā.
