Mūzikas pedagoģe un kordiriģente, Ogres novada Kultūras centra vokālās grupas “Anima Solla” vadītāja, Lielvārdes novada mūzikas un mākslas skolas direktore Mārīte Puriņa par sevišķiem nopelniem Latvijas valsts labā, par ilggadējo sabiedrisko darbu un sasniegumiem radošajā darbībā 2018. gada novembrī apbalvota ar Atzinības krusta IV šķiru.
Mārīte Puriņa (19.06.1957.), meitas uzvārdā Bukovska, ir dzimusi Ogrē divu bērnu ģimenē. Vecāki bijuši ļoti muzikāli, kaut bez speciālas muzikālas izglītības, tētis Boriss - liels dziedātājs ar skanīgu balsi, mamma Vera - daudzu tautasdziesmu zinātāja. Skolas gaitas Mārīte uzsāka Ogres vidusskolā, apmeklēja arī Ogres Mūzikas skolas klavieru klasi.
Kad uz Ogri dzīvot un strādāt pārnāca aizrautīgā rokasbumbas trenere Valentīna Eriņa (vēlāk Pastare), tad sports uz brīdi izkonkurēja mācības mūzikas skolā, taču, vecāku spiesta, Mārīte mūzikas skolu pabeidza, tomēr sapņoja kļūt par sporta treneri, tādēļ mācības turpināja Ogres vidusskolā ar domu stāties Fizkultūras institūtā LVFKI (tagad - Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija). Pietika ar vienu mācību gadu bez mūzikas, lai saprastu, ka mūzika tomēr ir neatņemama dzīves sastāvdaļa. “Biju laikam pamatīgi inficējusies ar mūziku. Iestājos Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolā Mūzikas teorijas nodaļā, un tad jau visa turpmākā dzīve bija nolemta mūzikai,” atklāj M.Puriņa.
Pēc mūzikas vidusskolas M.Puriņa studijas turpināja Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatorijā (tagad – Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija) Diriģēšanas un vokālās mākslas fakultātes Mūzikas pedagoģijas nodaļā. Paralēli klātienes studijām konservatorijā M.Puriņa uzsāka darba gaitas Ogres vidusskolā, kur mūzikas novirziena klases audzēkņiem mācīja mūziku, klavierspēli un vadīja savu pirmo kolektīvu - vidusskolas meiteņu ansambli, ar kuru piedalalījās tolaik populārajā televīzijas konkursā “Ko tu proti?”, iegūstot godalgoto 2. vietu konkursa finālā. Šī pieredze kļūst par nozīmīgu pamatu un iedvesmu visai turpmākajai radošajai darbībai. Studiju laikā M. Puriņa uzsāka arī savas kora dziedātājas gaitas jauktajā korī “Daile”, ko vadīja Gido Kokars. Ar “Daili” piedzīvoti 10 krāsaini, koncertiem un konkursiem bagāti gadi, piepildīti ar izcilu latviešu komponistu mūziku, kā arī iegūta nenovērtējama kora dziedātājas pieredze.
1980. gadā, konservatorijas pēdējā kursā, M. Puriņa uzaicināta uz Latvijas Valsts Akadēmisko kori (tagad – Valsts akadēmiskais koris “Latvija”) par kora mākslinieci. Kora priekšā izcilā diriģente Ausma Derkēvica un ar fenomenālām organizatora spējām apveltītais Imants Cepītis. Ar šo kori iepazīta pasaules skaistākā kora mūzika, koncertēts ar izciliem pasaules klases diriģentiem un labākajiem simfoniskajiem orķestriem slavenās koncertzālēs Maskavā un Sanktpēterburgā, ar koncertiem izbraukāta visa bijusī Padomju Savienība.
“Kad 1987. gada rudenī diriģents Ivars Bērziņš, komponists Mārtiņš Brauns un režisors Uģis Brikmanis “izauklēja” projektu “Sindi Putnu Dārzs”- kori, kura darbības virziens bija singers in action un kurā tika aicināti tobrīd labākie Latvijas koru dziedātāji, lai īstenotu vēl nebijušas ieceres muzikālo iestudējumu un muzikālās drāmas jomā, tad nešaubījos ne mirkli, ka mana vieta ir tur, jo es uzticos šiem māksliniekiem un vēlos iegūt pieredzi arī šajā žanrā. Ja man jautātu, kuri ir manas dzīves skaistākie gadi, es nevilcinoties atbildētu, ka dzīve “Sindi Putnu Dārzā”, kurā dzīvoju līdz pat tā pastāvēšanas pēdējai dienai 1993. gadā. “Sindi Putnu Dārzā” iegūtā pieredze ir mana lielā bagātība – no Ivara Bērziņa es iemācījos būt prasīga, vispirms pret sevi, tad pret citiem, no Mārtiņa Brauna – brīvības alkas, ticību ideāliem un augstus muzikālus standartus, no Uģa Brikmaņa – paļaušanos uz intuīciju un savu sirdsbalsi, kas pamatota dziļās zināšanās par lietu kārtību un garīguma meklējumos. Šeit tapu par to, kas es esmu, jo “Sindi Putnu Dārzs” bija jauna ceļa gājējs latviešu kora mūzikas vēsturē, kam tikai vēlāk radās sekotāji. Daudzas lietas notika pirmo reizi. Ceļš bija nezināms, un tieši tādēļ interesants un neparasts, kas mūs – ceļa gājējus - mācīja, veidoja un rūdīja,” ir pārliecināta M.Puriņa.
1987. gadā M. Puriņa devās līdzi savam vīram uz Lielvārdi, kur viņam piešķirts dzīvoklis, un šī pilsēta ir Puriņu mājas turpmākos 15 gadus.
Paralēli darbībai “Sindi Putnu Dārzā” laikā no 1987. – 1995. gadam M. Puriņa strādāja par mūzikas skolotāju Kaibalas pamatskolā, kur vadīja korus, vokālos ansambļus, audzināja klasi un darbojās Latvijas Gaidu un Skautu Centrālajā organizācijā (M.Puriņa bijusi gaidu vadītāja no 1990. gada). No 1995. līdz 2000. gadam viņa uzsāka darbu jaunveidotajā Lielvārdes pamatskolā, kurā dibināti kori un ansambļi un gūti augsti rezultāti Dziesmu svētku skatēs un dažādos konkursos. Daži gadi nostrādāti Jumpravas vidusskolā, no kuras sākas ilgstoša radoša sadarbība ar Jumpravu, kurai ir paliekoša vieta M. Puriņas radošajā mūžā. 1994. gadā M. Puriņa sāka strādāt par Jumpravas jauktā kora diriģenti, 1995. gada rudenī izveidoja pirmo sieviešu kori Ogres rajonā - Jumpravas meiteņu kori, kas ar labiem panākumiem piedalījās Ogres rajona koru skatēs un izcīnīja tiesības piedalīties XXII Vispārējos latviešu Dziesmu un Deju svētkos 1998. gadā.
“Diemžēl, bet varbūt par laimi, meiteņu koris savu darbību pēc šiem svētkiem pārtrauca, bet dažas meitenes, kuru dziedātgriba bija tik liela, ka viņas vēlējās palikt kopā un turpināt muzicēt, kļuva par pamatu pazīstamajai vokālajai grupai „Anima Solla”. Grupas nosaukums radās 2000. gadā, sākotnēji tas bija Ogres rajona Jumpravas pagasta Kultūras nama meiteņu vokālais ansamblis, dibināts 1998. gada oktobrī. Jumpravā izveidoju arī savu bērnu un jauniešu vokālo studiju. Ar Jumpravu mani saista 15 skaisti dzīves gadi – daļa sirds ir palikusi mājīgajā Jumpravas Kultūras namā un manos uzticamajos dziedātājos. Jumpravā nosvinēju savu 50 gadu jubileju, tad atvadījos no saviem kolektīviem un atnācu atpakaļ uz dzimto Ogri, līdzi paņemdama savu vokālo grupu “Anima Solla”, kas no 2007. gada ir Ogres Kultūras centra paspārnē.”
No 2001. gada M. Puriņa strādā Valsts Tautas mākslas centrā (tagad – Latvijas Nacionālais Kultūras centrs) par kora un vokālo ansambļu nozares speciālisti. No 2002. līdz 2009. gadam ir centra Metodiskās un projektu vadības nodaļas vadītāja. Sadarbība ar Latvijas Nacionālo Kultūras centru turpinās arī šobrīd – gan kā Dziesmu un Deju svētku padomes loceklei, gan kā centra Vokālo ansambļu nozares padomes priekšsēdētājai. Latvijas Vokālo ansambļu asociācija Ogrē tika nodibināta 2009. gadā pēc M. Puriņas iniciatīvas un ar mērķi atbalstīt nozares darbību un atslogot valsts funkcijas nozares attīstībā. Asociācijas pirmajās rindās Mārīte ir vēl joprojām.
Par ieguldījumu sabiedriskajā darbā un Dziesmu un deju svētku procesa attīstībā, kā arī par nozīmīgiem radošiem sasniegumiem 2018. gada M.Puriņa saņēma Atzinības krustu. M.Puriņas ieguldīto darbu Dziesmu svētku kustībā un kultūrizglītībā novērtējusi arī LR Kultūras ministrija – saņemti LR KM Atzinības raksti 2007. un 2017. gadā.
Saņemot augsto valsts apbalvojumu, Atzinības krustu, M.Puriņa atzina, ka tas bijis patīkams pārsteigums un prieks: “Neviens jau nestrādā tikai tāpēc, lai saņemtu kādus apbalvojumus par savu ikdienas darbu, tomēr katrs novērtējums un pateiktais paldies ir ļoti aizkustinošs un reizē arī motivējošs! Tā tiešām ir laime, ja, darot savu sirdsdarbu, tas tiek pamanīts, novērtēts un vēl ieteikts apbalvojumam. Tāpēc liels paldies visiem maniem līdzbiedriem sabiedriskajā darbā, kā arī manām talantīgajām un brīnišķīgajām visu paaudžu vokālās grupas “Anima Solla” dziedātājām!”
Līdztekus aktīvajai darba un sabiedriskajai dzīvei, M. Puriņa paspējusi vēl divas reizes absolvēt Latvijas Universitāti, iegūstot divus maģistra grādus - gan izglītības zinātnē, gan izglītības vadībā. Šīs zināšanas lieti noder, kad 2013. gadā M.Puriņa sāk vadīt Lielvārdes Mūzikas skolu, ko 2016. gadā, apvienojoties ar Jumpravas Mūzikas un mākslas skolu, izveido par Lielvārdes novada mūzikas un mākslas skolu, kuras direktore ir joprojām. “Šajā darbā ir daudz izaicinājumu, taču gandarījums un emocionālais piepildījums atsver visas grūtības. Arī zināma misijas apziņa – mēs audzinām jauno paaudzi, kurai līdztekus zināšanu un prasmju apguvei ir vitāli svarīga arī emocionālās inteliģences esamība, un to var attīstīt tikai ar mūzikas, mākslas un literatūras palīdzību,” saka M.Puriņa.
Taču sirdsdarbs, kā atzīst M. Puriņa, ir vokālā grupa “Anima Solla” (sastāvā ir sešas dalībnieces, no kurām viena ir pašas meita), kas 2018. gadā atzīmēja savu 20 gadu jubileju. “Anima Solla” ir mana sirds un mana dvēsele. Man šķiet, ka es pati viņās izdzīvoju savu jaunību. Kad meitenes ir uz skatuves, bet es - zālē, ir sajūta, ka dziedu kopā ar viņām. Tik ļoti identificējos ar dziedātājām,” atzīst Mārīte Puriņa. Savas pastāvēšanas laikā vokālā grupa guvusi 17 godalgotas vietas starptautiskos konkursos un festivālos, koncertējusi Nīderlandē, Vācijā, Austrijā, Francijā, Somijā, Polijā, Dienvidkorejā un Austrālijā, ir LR Kultūras ministrijas balvas par sasniegumiem tautas mākslas nozarē 2006. gadā laureāte. “Anima Solla” ir iestudējusi neskaitāmas koncertprogrammas. Ierakstīti pieci kompaktdiski – “Domine Dominus Noster” ar garīgās mūzikas sacerējumiem, “Vai tā mana vaina bija”, kurā apkopotas dažādas latviešu tautasdziesmu apdares, “Riharda Ziemassvētki” ar komponista Riharda Dubras dziesmām ar latviešu dzejnieku tekstiem, “Lauda anima mea” ar Riharda Dubras oriģinālmūziku un “Anima Solla”, ko izdevniecība “Mūzika Baltika” izdevusi kopā ar nošu albumu “Anima Solla”, apkopojot tajā labāko no visām koncertprogrammām.
M.Puriņa atklāj, ka, lai arī brīvā laika viņai ir pavisam maz, nepieciešamība ir grāmatu lasīšana un krustvārdu mīklu minēšana, savukārt par savu fitnesa klubu, meditāciju un praktiskā latvieša izpausmi M.Puriņa smaidot sauc savu dārzu. “Tā kā esmu ieprecējusies senā ogrēniešu dzimtā, kas te dzīvo jau no 1910. gada, tad man ir liela atbildība savu senču priekšā rūpēties par šo dzimtas vietu un atstāt to labāku, nekā saņēmu,” atzīst M.Puriņa un piebilst, ka viņas ģimene ir lielākais atbalsts un patvērums – kopā ar vīru izaudzināts dēls un meita, nu laiks jāvelta arī trīs mazmeitiņām. “Esam tā laimīgā ģimene, kuru bērni nekur nav aizbraukuši – visi dzīvo Ogrē, rokas stiepiena attālumā. Ogrē mūža mājas ir arī mūsu senčiem, te paliksim arī mēs,” saka M.Puriņa, “Ogre ir mana pilsēta. Priecājos par tās izaugsmi un stila izjūtu. Novēlu pilsētas individualitāti saglabāt arī pēc administratīvi teritoriālās reformas, kas Ogri pacels republikas pilsētu līmenī. Lai Ogre zeļ un plaukst un lai Ogrē vienmēr skan laba mūzika!”