1991. gada janvāra barikāžu simbols ir ugunskuri. Tie tolaik aukstajās ziemas dienās un naktīs dega Rīgā – vietās, kur pulcējās savas valsts aizstāvji, sasildot tos un arī simbolizējot tautas vienotību. Arī atceres pasākumos Ogrē vienmēr deg ugunskuri – tā tas bija arī šajā reizē.
1991. gada barikāžu aizstāvju atceres pasākuma dalībniekus uzrunāja Ogres novada pašvaldības domes priekšsēdētājs Egils Helmanis, kurš, astoņpadsmitgadīgs jauneklis būdams, kopā ar citiem sargāja Rīgu.
E. Helmanis tolaik atradās alternatīvajā dienestā – pirmajā iesaukumā, kad vairs nevajadzēja dienēt Padomu Armijā: “Mēs brīvprātīgi pieteicāmies uz barikādēm. Izkārtojāmies pirmajā rindā, kad omonieši tuvojās Latvijas Televīzijai Zaķusalā. Tajā laikā traģiskajos notikumos Viļņā jau bija pirmie kritušie, un man šķita, ka dzīve jau pagājusi, tā īsti vēl nesākusies. Barikādes un sapnis par savu valsti mūs visus vienoja. Mēs ar sirds mīlestību uzvarējām daudz spēcīgāku pretinieku. Tas bija laiks, kad tauta modās, cēlās un gāja. Paņemsim no tā laika to, kas mūs vieno, nevis šķeļ.”
Zemessardzes 54. Inženiertehniskā bataljona komandieris pulkvežleitnants Ainārs Rauza tolaik mācījās vidusskolā. Uzrunājot atceres pasākuma dalībniekus, A. Rauza atklāja, ka skolas gados neapjauta un neapzinājās, cik nozīmīgi ir 1991. gada janvāra notikumi: “Tikai dienestā uzkrātās zināšanas un pieredze ļāva saprast, ka latvieši un citu tautību cilvēki bija gatavi ziedot pašu dārgāko par brīvu Latviju. Es arī tagad gribu novēlēt būt visiem kopā un sniegt maksimālu ieguldījumu Latvijas valsts attīstībā.”
Atceres pasākums pie Ogres novada Kultūras centra norisinājās, no sākuma līdz beigām piedaloties mūziķim un komponistam, arī barikāžu dalībniekam Gunāram Meijeram, – viņš pasākuma dalībniekus priecēja ar savām dziesmām un dalījās atmiņās par nu jau, var teikt, hronoloģiski tālajiem, bet cilvēku atmiņās, domās un sirdīs vāl aizvien tuvajiem notikumiem, kuros izšķīrās Latvijas liktenis.
“Es mīlu savu Latviju, savu Ogri, no kurienes nākuši visi mani senči. Arī mēs visi tajā laikā bijām Rīgā, Lāčplēša ielas pagrabiņā mums piederēja krodziņš, kura durvis bija visu diennakti atvērtas barikāžu dalībniekiem – tuvumā atradās Rīgas starptautiskā telefona centrāle, viens no stratēģiski svarīgiem un apsargājamiem objektiem,” sacīja G. Meijers.
Barikāžu aizstāvju atceres pasākums turpinājās Ogres novada Kultūras centra Lielajā zālē, kur tika demonstrēta režisora Romualda Pipara filma “Vēsture. Aiz kadra” un skatītājiem bija iespēja tikties ar tās autoru. Viņš atklāja, ka filmu veidojis divu iemeslu dēļ: viens no tiem ir ļoti personisks, jo apšaudē pie Iekšlietu ministrijas 1991. gada 20. janvārī tika nogalināts viņa kolēģis Andris Slapiņš, pēc neilga laika mira apšaudē smagi ievainotais Gvido Zvaigzne, arī I. Pipara kolēģis.
Otrs iemesls – nepieciešamība saglabāt vēsturisko atmiņu, nodot nākamajām paaudzēm šo vēstures stāstu.
Kino dokumentālisti, kas iemūžināja Trešās Atmodas notikumus, filmā stāsta, kā tapa vēsturiskie kadri – gan labi pazīstami, gan līdz šim nepublicēti, pārsteidzoši materiāli. Režisors atklāj, ka filmas tapšana bija iespējama, pateicoties tikai to veidotāju misijas apziņai – tika saglabāts, nevis iznīcināts viss kinolentēs savulaik neiekļautais materiāls ar Atmodas laika kadriem. I. Pipars: “Kopā ar kolēģi Oļegu Kotoviču sakrājām ap 20 kubikmetru metāla bundžu ar filmu pārpalikumiem. Un tikai tagad, pēc 30 gadiem, varam ieraudzīt, ko tad esam glābuši un saglabājuši.”
Video sižets: