Nozīmīgajā jubilejā viņu sveica arī Ogres novada pašvaldības domes priekšsēdētājs Egils Helmanis, izpilddirektora vietniece Dana Bārbale un Latvijas Politiski represēto apvienības valdes priekšsēdētājs Ivars Kaļķis.
Felīcija Oreniša (dz. Strupuļa) dzīves gājums ir bijis gan grūtību, gan arī prieka pilns. Viņa dzimusi Nerzas pagastā Ludzas novadā septiņu bērnu ģimenē, kur pagājuši bērnības un jaunības gadi, līdz 1949. gadā 25. martā kopā ar ģimeni tika deportēta uz Sibīriju kā “tautas nodevēji”, jo brālis bija dienējis Latvijas armijā. Šis posms atmiņā ir spilgti palicis. “Ģimeni izsēdināja stacijā Maļinovka. Pirmais gads bija īpaši grūts - nācās darīt smagus darbus, trūka pārtikas un siltu drēbju. Taču pēc gada tiku paaicināta uz ciema padomi un tiku izvēlēta par veikala vadītāju-pārdevēju. Tas notika tā: “Atbraukušais no Tuganskas virskomendants pasauca mani uz ciema padomi un sāka izjautāt, vaicāja, kāda man ir izglītība. Es atbildēju, ka sešgadīgā pamatskola. Viņš saka: „Tas mūsu apstākļos ir ļoti daudz”. Man šis piedāvājums bija kā negaidīts pārsteigums. Un tā es trīs gadus nostrādāju veikalā līdz meitas piedzimšanai.”
Sibīrijā Felīcija iepazinās ar savu vīru Franci, kurš strādāja mašīnu-traktoru stacijā. 1957. gada 8. martā viņi atgriezās Latvijā, taču Latgale nebija viesmīlīga. Kolhozā vīru neuzņēma, arī Felīciju darbā nepieņēma ne Ludzā, ne Viļānos. Vīrs aizbrauca uz Kurzemi, kur Talsos dabūja darbu ceļu būvē, savukārt viņa atrada darbu Stendes stacijas bufetē. “Tā man bija pirmā laimīgākā diena Latvijā – es dabūju darbu un arī dzīvokli,” stāsta Felīcija. Taču diemžēl vīrs saslima ar tuberkulozi un mitrais piejūras klimats nebija piemērots, tāpēc 1965. gadā ģimene pārvācās uz Ogresgalu skaistā vietā pie upes. Arī tur Felīcija strādāja veikalā, ģimenei bijusi arī neliela saimniecība – dārzs, vistas, pīles, cūka.
Visu mūžu Felīcija bijusi aktīva – apmeklēja pasākumus un baznīcu, daudz lasīja, viens no vaļaspriekiem bija makramē jeb mezglošana. Joprojām viņa televīzijā seko līdzi notikumiem, labprāt stāsta par dzīves laikā piedzīvoto. Felīcijai ir meita un divas māsas meitas, kuras uzskata kā savējās, 4 mazbērni un 6 mazmazbērni. Viņa jūtas mīlēta un lolota. Skaista tradīcija ir dārza svētki, kad ik gadu ģimenes plašais pulks satiekas, lai pavadītu laiku kopā.
