Latvijā šodien godinām staļiniskā režīma represiju upuru piemiņu. Pilsētās un pagastos represiju piemiņas vietās cilvēki pulcējas atceres pasākumos, godinot deportāciju upurus, pie piemiņas akmeņiem noliek ziedus, aizdedz svecītes, tā simboliski sūtot sveicienu uz neatgriešanos aizvestajiem. Šajā sēru dienā deportāciju upuri, kuriem laimējās atgriezties dzimtenē, kavējas atmiņās un dalās pārdomās par pašreizējo situāciju, kad agresīvā kaimiņvalsts izvērsusi aktīvu karadarbību pašā Eiropas vidu, Ukrainā, un cenšas iedzīt bailes arī citām bijušajām padomju republikām, īpaši Baltijas valstīm.
Šodien arī Ogres novadā esošajās represiju upuru piemiņas vietās cilvēki atnāca gan individuāli, gan pulcējās atceres pasākumos.
Politiski represēto piemiņas vietā Ogrē Latvijas Politiski represēto apvienības valdes priekšsēdētājs un Ogres Politiski represēto kluba priekšsēdētājs Ivars Kaļķis, uzrunājot uz atceres brīdi sanākušos, sacīja: “Šodien sērojam par Sibīrijas klajumos guldītajiem tautiešiem un atceramies savus nebrīvē, tālu no dzimtenes aizvadītos bērnības gadus. Šodien vēlamies atgādināt mūsu līdzpilsoņiem, īpaši jaunajai, neatkarības paaudzei, ka sava valsts un atgūtā brīvība nav nākusi pār mums kā Dieva dāvana, bet prasījusi tūkstošiem upuru, ciešanu, iepriekšējo paaudžu drosmi, izturību un varonību.”
I.Kaļķis uzsvēra, ka, neskatoties uz boļševiku ļaunuma impērijas sabrukumu pirms trīsdesmit gadiem, šogad nākas pieredzēt neiedomājamu ārprātu, Krievijai iebrūkot neatkarīgā Eiropas valstī – Ukrainā, kuras tautu 1941. gadā arī skāra staļiniskā režīma deportācijas. “Ar pašreizējo ukraiņu brīvības cīnītājiem un savas valsts aizstāvjiem mūsu tēvi gulēja uz blakus nārām soda nometnēs. Ar ukraiņu mātēm un bērniem mēs dzīvojām kaimiņos Sibīrijas sādžās. Ar dažu dienu atstarpi 1991. gadā Latvija un Ukraina pasludināja savu neatkarību no PSRS impērijas. Nekāda maksa nav pārāk augsta par brīvības un miera nosargāšanu, kas tagad tiek pirkta ar ukraiņu asinīm,” sacīja I. Kaļķis, paužot satraukumu par Latvijai valstij nelojālo cilvēku rīcību, kas izpaudās šī gada 9. un 10. maijā pie tā dēvētā Uzvaras pieminekļa Pārdaugavā.
I. Kaļkis pauda gandarījumu par okupācijas laika pieminekļu novākšanu un Saeimas lēmumu par dižākā okupācijas simbola Latvijā – Uzvaras pieminekļa – likvidēšanu.
Ogres novada pašvaldības domes priekšsēdētāja vietnieks Gints Sīviņš atgādināja, ka 14. jūnijā pirms 81 gada Padomju Savienības okupācijas režīms veica nežēlīgu noziegumu pret latviešu tautu – civiliedzīvotāju pirmo masu deportāciju, nevainīgus cilvēkus spaidu kārtā izsūtot uz Sibīriju un citiem attāliem Krievijas ziemeļu apgabaliem. “Pētot padomju okupācijas režīma vēsturi Latvijā, redzams, ka 1941. gada 14. jūnijā nebija kaut kāda spontāna akcija, bet gan labi izplānota un īpaši gatavota operācija. Padomju varas realizēto represiju galvenais mērķis bija salauzt cilvēka gribu, iznīcināt viņā pārliecību un ticību savai valstij, saviem ideāliem,” sacīja G. Sīviņš un atgādināja, ka šobrīd tas pats notiek Ukrainā – 81 gadu vecā vēsture atkārtojas, izmantojot tās pašas metodes. Ļaunums nekur nebija pazudis – tas ir atdzimis un ar savu agresiju plosās Ukrainā, un Ukrainas iedzīvotāji šobrīd cīnās ne tikai par savu valsti, bet arī par citām Eiropas valstīm, tostarp Latviju.
Domes priekšsēdētāja vietnieks uzsvēra, ka latviešu tauta ir bijusi pārāk toleranta šos trīsdesmit gadus pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, tāpat arī astoņus gadus pēc Krimas okupācijas: “Mums ir jāizbeidz šī tolerance. Mums ir jānojauc okupācijas simboli ne tikai dabā, bet, galvenais, cilvēku prātos, jo mūsu sabiedrībā ir cilvēki, kuri, neskatoties uz Krievijas iebrukumu Ukrainā un tur veiktajiem noziegumiem, attaisno Krievijas rīcību, piemin un slavē okupācijas režīmu. Skolās mācībām ir jānotiek latviešu valodā, bērniem jāmāca Latvijas vēsture, tā ir jāskaidro plašai sabiedrībai kā pašu valstī, tā ārzemēs. Mums ir jārunā par traģiskajiem notikumiem latviešu tautas vēsturē, tos nedrīkst aizmirst.”
G.Sīviņš dalījās pārdomās par televīzijas sižetā redzēto par kāda degvielas pircēja šausmināšanos par augstajām degvielas cenām. Kā zināms, sākoties karam Ukrainā, Eiropas Savienības valstis ir pārtraukušas degvielas iegādi no Krievijas – ar to arī ir saistīts cenu kāpums. “Esmu gatavs maksāt jebkuru cenu, lai varētu raudzīties skaidrās debesīs, kurās nelido agresora kara lidmašīnas, jo, pērkot Krievijas degvielu, mēs finansētu viņu karadarbību Ukrainā,” uzvēra G. Sīviņš.
Padomju okupācijas režīms 1941. gadā turpināja masu represijas pēc Otrā pasaules kara sagrābtajās teritorijās. Staļiniskajā režīmā viss bija mērķtiecīgi izplānots un tikpat mērķtiecīgi īstenots, lai nostiprinātu okupācijas varu Padomju Savienības sastāvā piespiedu kārtā iekļautās republikās, kas pirms Otrā pasaules kara bija neatkarīgas valstis. Šajos plānos ietilpa arī iedzīvotāju piespiedu pārvietošana uz attālākajām PSRS teritorijām, un plašas masu deportācijas 1941. gada 14. jūnijā skāra Baltijas valstis, arī Latviju. No Latvijas tika izvesti 15 000 iedzīvotāju, vēlāk, 1949. gadā 25. martā, sekoja nākamais masu deportācijas vilnis – daudz plašāks un vērienīgāks, uz Sibīriju izsūtot vairāk nekā 42 tūkstošus Latvijas iedzīvotāju.
Interneta vietnē deportetie.kartes.lv pieejama pagājušā gada jūnijā izveidotā digitālā Latvijas karte, kurā apkopota informācija – 1941. gada 14. jūnijā deportēto iedzīvotāju saraksts un adreses no Valsts arhīva.
