Ar Meņģeles pagasta pārvaldes vadītāju Viju Kauliņu tiekamies Valsts svētku laikā. No Vijas plūst prieks, optimisms, enerģija un milzīga cilvēku, savas dzīves vietas un telpas mīlestība, tāpēc pārsteidz atbilde uz jautājumu, vai pagasta pārvaldes vadītājas amatā viņa jūtas kā savā īstajā vietā.
Ja ir kāds cilvēks Latvijā vai pat Ogres novadā, kurš nezina, kur ir Meņģele un ko te darīt un redzēt, kā Jūs ar šo skaisto vietu iepazīstinātu?
Jā, daudzi, kuri pie mums atbrauc ciemos pirmo reizi, ir izbrīnīti, cik Meņģele ir sakopta, skaista, cik enerģiski, viesmīlīgi cilvēki šeit dzīvo. Pie mums noteikti vajag atbraukt! Jo ikviens Meņģelē tiek sirsnīgi sagaidīts un mums ir, ko parādīt. Uz Meņģeles un Taurupes robežas ir ierīkota Dullā Daukas taka ar atpūtas vietām, kas atrodas dabas parka “Ogres ieleja” teritorijā. Šajā vietā jau 1979. gadā dzejnieks Imants Ziedonis ar domubiedriem izveidoja Dullā Daukas taku. 2017. gadā pašvaldība to atjaunoja un labiekārtoja, tika izbūvēts 33 metrus augsts skatu tornis. Bijušā bērnudārza “Auseklītis” telpās atrodas rakstnieka Sudrabu Edžus muzejs. Rakstnieks ir dzimis un bērnības gadus izvadījis Meņģelē, te strādājis viņa tēvs, un muzejā apskatāmi dažādi materiāli par Sudrabu Edžu, viņa daiļradi, kolhoza laika materiāli, meņģeliešu darbarīki, rokdarbi, ir latviešu literatūras grāmatas un baznīcas grāmatas. Muzejā skolēniem notiek izzinošas vēstures nodarbības, tiek organizētas izstādes un pasākumi – Muzeju naktis, Dzejas dienas un citi. Meņģelē ir Meņģeles evaņģēliski luteriskā baznīca, kurā apskatāma Georga Rūdolfa Kāringa 1846. gadā darinātā altārglezna “Golgāta”. Meņģelē ir skaists, sakopts tautas nams, skola, labi aprīkota sporta zāle, pie Zvanezera tiek ierīkota un labiekārtota pludmale, cauri pagasta teritorijai tek Ogres upe. Meņģelē ir pagasta kapi, divas piemiņa vietas, kuras tiek koptas, un Lāčplēša dienas gājiens jau vairāku gadu garumā notiek uz Tiesas kalnu – vietu, kur 1905. gadā tika nošauti Meņģeles zemnieki, kuri cīnījās par brīvo Latviju. Atjaunoti pieminekļi šiem zemniekiem. Pie mums ir aktīvi pašdarbnieki. Ja tik ir vēlēšanās, var dziedāt, dejot, zīmēt, mācīties floristikas pamatus, vingrot, spēlēt bumbu. Tomēr, kas pats galvenais, Meņģelē ir visjaukākie, visstrādīgākie un gudrākie cilvēki visā Latvijā! Brauciet pie mums!
Jūs pati esat meņģeliete?
Nē, mana sirds pieder manai mīļajai Latgalei, kaut gan sevi jau uzskatu par vidzemnieci. Meņģelē dzīvoju 35 gadus, kopš 1987. gada 3. augusta. Te ir mana ģimene. Līdz šī gada 1. aprīlim, kad tiku iecelta pagasta pārvaldes vadītājas amatā, strādāju par grāmatvedi pagasta pārvaldē. Pa šiem gadiem man bijusi iespēja iepazīt meņģeliešus un viņiem – mani, un šķiet, ka esmu te pieņemta. Meņģelē ir dzimusi un augusi mana meita Gunita, kura gan šobrīd ar ģimeni dzīvo Skotijā.
Kas Jūs pamudināja uzņemties pagasta pārvaldes vadītājas amatu?
Es nekad mūžā nebūtu piekritusi kļūt par pagasta pārvaldes vadītāju, ja vien nejustu meņģeliešu atbalstu un mudinājumu. Šis darbs nav viegls. Darbs ar cilvēkiem man patīk, lai gan zinu, ka visiem laba nebūšu, bet lielākais izaicinājums ir juridiskā puse – daudz jāmācās, lai pārzinātu likumus, noteikumus, domes lēmumus. Tā man ir sveša lieta. Daudz konsultējos, prasu padomu šajās lietās zinošiem cilvēkiem.
Pēdējā laikā Meņģeles vārds izskanējis saistībā ar Viedo ciemu kustību. Cik tālu esat ceļā uz Viedā ciema statusu?
Ar ideju par Viedo ciemu iedegās meņģeliete Daiga Eklone. Viņa šajā virzienā darbojas jau vismaz divus gadus. Kad sāku strādāt par pagasta pārvaldes vadītāju, Daiga vaicāja, vai uzsākto turpinām. Es ar prieku atbalstīju, jo man patīk ideja un, man šķiet, arī viens no maniem galvenajiem uzdevumiem ir stiprināt mūsu kopienu, sadarboties savā starpā, iesaistīt pēc iespējas visus iedzīvotājus un padarīt savu vidi interesantāku, mūsdienīgu – tādu, kurā visiem patīkami dzīvot un darboties. Meņģelieši jau daudz ko ir izdarījuši. Ir noticis iedzīvotāju forums, sanāksmes, ideju bankas, vairāki īstenoti pasākumi. Piemēram, sagatavotas Ziemassvētku dāvanas un neliels koncertiņš Ogres pansionāta senioriem. Šogad esam nolēmuši sarūpēt dāvaniņas pašu senioriem. Zemnieku un lauksaimnieku dienā organizējām kūku cepēju konkursu, kurā piedalījās piecas kūku cepšanas meistares. Meņģelieši redz, cik jauki ir kopā darboties, un iesaistās aizvien vairāk. Ja sākumā sanāksmēs saistībā ar Viedā ciema izveidi pulcējāmies astoņi cilvēki, tad tagad jau vairāk nekā divdesmit, par ko esmu ļoti priecīga. Lai iegūtu Viedā ciema statusu, ir jādibina biedrība, jāizstrādā stratēģija, jāpiesaista finansējums izvirzīto ideju īstenošanai. Esam ceļā uz to, un ticu, ka mums izdosies!
Kā vēl iesaistāt meņģeliešus lēmumu pieņemšanā, jautājumu risināšanā?
Man ir liels prieks, ka neviens īpaši nav jāmudina. Regulāri ar iestāžu darbiniekiem tiekamies, lai izrunātu svarīgākos jautājumus, darbus, arī pieņemtu lēmumus, piemēram, kā svinēsim svētkus, kā dekorēsim pagasta teritoriju. Pagājušā gada Ziemassvētkos, kad Covid dēļ bija ierobežojumi, organizējām visiem brīnišķīgu pasākumu Meņģeles centrā, kuru apmeklēja ļoti daudzi cilvēki – bija izgaismotas ielas, pie pagasta ēkas skanēja Ziemassvētku melodijas, pie tautas nama notika koncerts, Ziemassvētku vecītis bija sagādājis saldumus bērniem. Komunālā nodaļa Gata Jankuna vadībā ierīkoja izdekorētas kamanas, kuras vilka zāles pļaušanas traktoriņi un kurās tika izvizināti bērni. Lielāka prieka viņiem nevajadzēja! Pie bērnudārza ēkas, kam apritēja 40 gadu jubileja, bija iespēja skatīties filmu, kā bērnudārzs tapa, varēja cienāties ar siltu tēju un piparkūkām, bibliotekāre Māra Leimane bija tapusi par rūķu mammu, pie kuras varēja baudīt šo cienastu, klausīties Ziemassvētku dziesmas un klausīties pasakas, kuras rūķu mamma lasīja. Svētku sajūtu radīja arī izdekorētās eglītes. Kopā ar Meņģeles skolas vadītāju Olitu Rudzīti šogad pašvaldības darbiniekiem noorganizējām sporta spēles – lielisks pasākums izdevās! Mūsu aktīvie seniori bija spēļu tiesneši. Noslēgumā katrs dalībnieks saņēma šokolādes zelta medaļu. Prieks, ka paši saviem spēkiem un resursiem varam sarīkot svētkus un īstenot patiešām jaukas idejas! Šogad esam organizējuši divas lielas talkas, kuru laikā sakopām teritoriju pie skolas, pēc tam tur tika ierīkots stāvlaukums, kā arī sakopām kapus. Pēc labi paveiktā darba parunājāmies, pasmējāmies. Atjaunojām tradīciju, aicinot valsts svētku laikā meņģeliešus padomāt par līdzcilvēkiem, kuri šogad paveikuši ko īpašu, un par viņiem uzrakstīt, aizpildot anketas. Saņēmām veselas 40 anketas ar paldies vārdiem 15 meņģeliešiem, kuri tika apsveikti valsts svētku pasākuma laikā Meņģelē. Domāju, arī tas saliedē mūsu kopienu, un labo vārdu nekad nevar būt par daudz. Vēl kas – es vienmēr esmu iedzīvotājus aicinājusi nekurnēt pa stūriem, bet nākt un runāt par visu, no sirds aicinu iesaistīties un kopā darīt.
Par ko šobrīd meņģelieši visvairāk sūdzas?
Vislielākā sāpe ir pagasta ceļu stāvoklis. Savā darbā ļoti daudz laika veltu tieši ceļu apsekošanai, sadarbībai ar mežistrādes firmām. Daudzviet tiek izvesta koksne, smagā tehnika pabojā ceļus. Runāju, tiekos ar šiem uzņēmējiem, lai aiz sevis viņi atstātu tādus ceļus, kādi tie bija pirms darbu uzsākšanas. Vēl kas – finansējuma trūkums ceļu uzturēšanai. Diemžēl ar atvēlētajiem 33 000 eiro gadā būtiskus uzlabojumus ir sarežģīti paveikt, jo ar to jāpietiek ceļu ikdienas uzturēšanai, ziemā tīrīšanai, ceļa zīmēm, caurteku remontiem, ceļmalu pļaušanai… Finansējums neatbilst patiesajām ceļu uzturēšanas izmaksām! Valsts mērogā jāapzinās, ka arī laukos dzīvo cilvēki, kuriem ir nepieciešami ceļi vismaz apmierinošā stāvoklī, lai iedzīvotāji var normāli aizbraukt, piemēram, uz veikalu vai pie ārsta, neiestiegot dubļos.
Vēl viena būtiska problēma ir ģimenes ārsta un laboratorijas pieejamība. Šobrīd Meņģelē ģimenes ārsts ir vienu reizi nedēļā trīs stundas. Uz vietas nav iespēja nodot analīzes, bet, lai dotos ar sabiedrisko transportu uz Ogri vai Madlienu, paiet visa diena, jo sabiedriskais transports kursē no rīta un pēcpusdienā. Vēl būtu iespējams tikt pie ārsta Aizkraukles poliklīnikā, bet sabiedriskais transports tajā virzienā nekursē. Pagastā ir daudz senioru, kuriem nav sava personīgā transporta, un lūgt kādam, lai aizved, tas maksā dārgi un ne katrs to var atļauties.
Šie šobrīd ir divi būtiskākie sāpīgie jautājumi. Netrūkst arī citu, taču ir skaidrs, ka visu uzreiz nevar atrisināt. Lai neaizmirstu iedzīvotāju ierosinājumus un vajadzības, esmu ierīkojusi kladīti, kurā visu pierakstu – kas paveikts, kas vēl darāms.
Kādus saimnieciskos darbus šogad izdevās paveikt?
Atjaunojām kāpnes pie muzeja, kur flīžu pārklājums bija pilnībā nolietojies. Darbus veica Meņģeles iedzīvotājs Guntis Caune. Muzejā tika izremontētas divas telpas, kurās tiek grupēti un atjaunoti muzeja krājumi, un izremontēta labierīcību telpa. Darbus paveica arī vietējais iedzīvotājs Ilgonis Lapiņš. Pagastā liela vērtība ir sava amata meistari, kuri par salīdzinoši mazām izmaksām visu var atjaunot un saremontēt. Tas pagasta budžetam arī ir daudz izdevīgāk, nekā, ja tos veiktu SIA, kurai par tāda paša darba paveikšanu jāmaksā līdz pat desmit reizēm vairāk. Šogad atjaunojām 1,8 km garu pašvaldības ceļa “Veikals – Līgotnes – Bērziņi” posmu, kur ceļa praktiski nebija. Darbu paveica SIA Tilbe. Pie skolas ierīkojām stāvlaukumu transportam. Šo vietu mēs, iedzīvotāji, talku veidā sakopām pašu spēkiem. Stāvlaukuma izveides darbus gan mēs uzticējām SIA Tilbe. Estrādē tika ierīkota elektrība, tagad bez problēmām var apskaņot jebkuru pasākumu, kas notiek brīvā dabā. Ir daudz mazu sasniegumu un darbiņu, kuri paveikti gan pašu spēkiem, gan pieaicinot kādu speciālistu.
Gada beigas ir laiks, kad tiek veidots budžets. Ko vēlaties paveikt nākamajā gadā?
Prioritāte nākamajā gadā ir kāpņu atjaunošana pie tautas nama, katlumājas jumta remonts, uzbrauktuves izveidošana administrācijas ēkā iedzīvotājiem ar kustību traucējumiem.
Gribētu sakārtot arī kādu no kritiskākajiem ceļa posmiem. Šobrīd tie ir pieci: uz Vecmeņģeļiem, Lielcaunēniem, Līčkalniem, Kārkliņiem un uz mājām Spodrītes. Uz šīm mājām ved pašvaldības ceļš, kas ir ļoti sliktā stāvoklī, bet tajās dzīvo cilvēki, kuriem jātiek uz veikalu, darbu, skolu vai bērnudārzu, jāpiekļūst ātrajai palīdzībai, pastniekam… Ikdienas ceļu uzturēšanā prioritāte ir ceļi, pa kuriem kursē skolēnu autobuss, ceļi, kuri nepieciešami zemniekiem, lauku ceļi, pa kuriem iedzīvotājiem jānokļūst uz skolu, darbu, veikalu utt. Tikai tad domāsim par ceļiem pagasta centrā.
Ja būtu manos spēkos, gribētu sakārtot graustus, kas atrodas pagasta centrā, diemžēl tie ir privātīpašumi. Jādomā arī par pašvaldības ēku uzturēšanu, sakārtošanu. Ja tik ļaus finansējums, mēs visu pamazām kopsim, uzlabosim, atjaunosim.
Darbs ikdienā prasa ne mazums spēka un enerģijas, kā jūs to atgūstat?
Es labprāt kontaktējos ar cilvēkiem, bet man patīk arī būt vienatnē, klusumā. Patīk vienai sēņot mežā. Mani nomierina un enerģiju dod vide, kurā es dzīvoju. Mieru rodu savā mājā. Man patīk dejot tautiskajās dejās, vakaros aiziet uz sporta zāli un izkustēties. Patīk adīt. Man patīk lasīt grāmatas, īpaši dokumentālas. Mani uzrunā tie laiki, kad cilvēki tika izsūtīti uz Sibīriju. Piemēram, Sandras Kalnietes “Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos”, arī Dzintras Gekas dokumentālās filmas. Skatos, lasu un brīnos par to, kā cilvēki dzīvoja tur, ka piedzīvotās šausmas cilvēkus nespēja salauzt, par viņu apbrīnojamo spēku, patriotismu un mīlestību pret savu valsti. Tāpēc, manuprāt, mums šodien nebūtu par ko bēdāties un sūdzēties. Jā, ir grūti, atalgojumi, pabalsti un pensijas netiek līdzi inflācijai. Bet varbūt tā ir zīme, ka mums jāpārdomā mūsu dzīvesveids, patēriņu grozs. Es domāju, ka mēs dzīvojam pārāk izšķērdīgi. Pēc manām domām, pārāk labi laiki sabojā cilvēkus. Mēs ātri pierodam pie komforta. Varbūt šis ir tas brīdis, kad izvērtēt dzīves vērtības, kas ir nevis manta, bet gan labsirdība, izpalīdzība, sirsnība, dievticība, ticība visam skaistajam un labajam, ģimenes modelis kā vīrietis un sieviete, līdz šis pāris sasniedz zelta kāzu gadadienu.
Vai jums ir sajūta, ka esat savā īstajā vietā?
Nē, šī nav mana vieta. Šis nekad nav bijis darbs, ko esmu vēlējusies strādāt. Man patīk dzīvnieki, es kādreiz sapņoju kļūt par veterinārārsti. Mazi bērni, dzīvnieki un seniori ir tie, par kuriem man visvairāk sāp sirds. Nē, es nenožēloju, ka esmu uzņēmusies šo darbu, jo jūtu ļoti lielu atbalstu no novada domes speciālistiem, kolēģiem, bet nav sajūta, ka šī ir mana īstā vieta. Lielāko motivāciju un gandarījumu rada apkārtējie cilvēki. Viens no piemēriem. Šogad pavasarī, kādā dienā, nākot uz darbu, skatos, aiz pagasta pārvaldes izcēlies ugunsgrēks – gruzd lapu kaudze. Pārbīlī skrienu ar kolēģi Vēsmu dzēst. Šajā kritiskajā brīdī ienāk prātā zemnieks Edgars Laime, zvanu, saku, lai glābj, ugunsgrēks izcēlies. Tās bija piecas minūtes, un Edgars, pametis visus savus darbus, atbrauc ar ūdens mucu, visu apdzēš, vēl vakarā atrauc pārbaudīt, vai viss labi, un saka – ja vien var kā palīdzēt, lai zvanu viņam. Tik jauki! Un šis ir tikai viens gadījums, bet tādu ir daudz. Bet, piemēram, par ceļu jautājumiem nezinu atsaucīgākus un zinošākus cilvēkus par SIA “Tilbe” īpašnieku Andri Liepiņu vai Ķeipenes Aivaru Krūmiņu, pie kuriem vienmēr varu vērsties pēc padoma vai palīdzības.
Ja būtu ļauts pasapņot, kāda būtu jūsu ideālā Meņģele?
Tāda, kāda tā ir šobrīd, – ar maniem enerģiskajiem, feinajiem iedzīvotājiem, labajiem, atsaucīgajiem, degsmes pilnajiem un gudrajiem darbiniekiem un mīļajiem senioriem, ar Viedā ciema idejas aktīvistiem… Nāk prātā šāds piemērs, ko man stāstīja kāds meņģelietis. Meņģeles evaņģēliski luteriskās draudzes priekšniece Vita Gžibovska uzrakstīja projektu, lai turpinātu sakopt baznīcu. Tas tika apstiprināts, bet cenu kāpums radīja 14 000 eiro deficītu! Viņa, to uzzinot, raudāja!! Nevis mierīgi atmeta ar roku, bet raudāja, un nu domā, kur un kā piesaistīt trūkstošo summu. Tāda ir mana ideālā Meņģele! Ar tādiem cilvēkiem, kuri stāv un krīt par savu lietu, par savām vērtībām, par savu Meņģeli! Jā, nav jau tā, ka visi ir balti un pūkaini un viss pie mums ir pilnīgākajā kārtībā, bet lielākoties tomēr ir, tā vismaz es saskatu.
