Šis laiks, kurā esam iemācījušies, kā izdzīvot nevis dzīvot, ir pievienojis gadus dzīvei un nevis dzīvi gadiem. Mums ir apgrūtinoši pāriet pāri ielai, lai satiktu savus kaimiņus, mēs aizmirstam apciemot draugus un radus. Mēs esam iemācījušies joņot, bet ne gaidīt. Vai tā ir? Vai tiešām vairs nemākam līdzi just, būt patiesiem, cilvēcīgiem un dāsniem? Vai nemākam pateikt kādu mīļu vārdu tiem, kuri mums ir līdzās, vai esam aizmirsuši, ka dot ir vieglāk nekā ņemt?
Ir cilvēki, kuri to nav aizmirsuši, kuri sniedz savu palīdzīgo roku tiem, kam tas ir nepieciešams. Ir cilvēki, kuri māk uzcelt varavīksni no sirds uz sirdi.
Tādi cilvēki ir sastopami labdarības biedrībā "Baltā dūja”, kas radīja prieku Mazozolu skolas bērnu sirdīs, dāvājot futbola apavus un mājiņas, kurās bija paslēpies plastilīns. Bērnu acīs mirdzēja patiess prieks.
Paldies šiem labajiem cilvēkiem: Guntai Slisei par sagādātajām dāvaniņām un Aijai Venškevicai par dāvanu atgādāšanu līdz skolai.
"Ja mēs censtos darīt labas lietas katru dienu, ja katrs darītu kaut ko labu, iedomājieties, cik skaista būtu šī pasaule!"
Cieņā un pateicībā Mazozolu skolas skolēni un skolotāji