Liene Kābele ikdienu pavada Ogres Centrālajā bibliotēkā un vislabāk jūtas grāmatu ielokā. Viņas darba kabinetā grāmatas iegūst svaigu iesējumu, jaunus vāku stūrīšus, kā arī tiek atjaunotas grāmatas, kas nodzīvojušas ļoti garu un skarbu mūžu. Taču no darba brīvajos brīžos viņas rokās no papīra top māksla, kas ikdienā priecē Ogres Centrālās bibliotēkas apmeklētājus.
“Lieni gribētos saukt par papīra burvi, pavēlnieci vai pavisam vienkārši – par cilvēku ar zelta rokām. No nolietotām grāmatām Lienes pirkstos top mākslas darbi un no kreppapīra uzplaukst krāšņākie ziedi, kuros jāieskatās pavisam cieši, lai apjaustu, ka tie nav dzīvi. Viņas darbi bibliotēkā un kafejnīcā "Pie Zelta liepas" apliecina cilvēku dažādos un daudzveidīgos talantus un pierāda, ka arī tik vienkārša lieta kā papīrs īstajās rokās var pa īstam atdzīvoties,” tā bibliotēkas darbinieci raksturo tās vadītāja Jautrīte Mežjāne.
Pati L. Kābele saka, ka tās ir tikai aizraušanās, kas palīdz rotāt bibliotēkas telpas, dot iespēju grāmatām izdzīvot otru mūžu, kā arī pašai dažkārt aizmirsties no ikdienas rūpēm. Tomēr sarunas laikā viņa par tām stāsta ar lielu aizrautību.
Pirmie mākslinieces darbi orimoto jeb grāmatu locīšanas tehnikā tapuši 2017. gada vasarā Ogres pilsētas svētku ietvaros, gatavojot dekorācijas Ogres Centrālās bibliotēkas bibliobusam. “Ogres pilsētas 90 gadu jubilejas moto bija “Dzīve ir upe”, un es vēlējos palīdzēt svētku māksliniecei ar rotājumiem. Nejauši sociālajā tīklā facebook parādījās lapa par dažādām grāmatu lapu locīšanas formām. Es nodomāju — varbūt tā ir zīme? Es strādāju bibliotēkā tieši ar grāmatām. Te tiek norakstīti tik daudzi informatīvo mūžu nokalpojuši iespieddarbi. Varbūt man vajadzētu kaut ko no tā pamēģināt? Jāsaka liels paldies bibliotēkas vadītājai Jautrītei Mežjānei, kura ļauj mums īstenot savas idejas, kā arī lieliskajiem kolēģiem, kuri viens otru atbalsta un iedrošina kaut ko darīt,” stāsta L. Kābele.
Toreiz atbilstoši svētku moto grāmatu lapās tika izlocīta zivs un laiva. Kad tuvojās Latvijas svētki, kolēģu atbalstīta un mudināta, viņa izveidoja dažādas formas, kas veltītas šiem svētkiem – tapa Saules zīme, Latvijas kontūrā ielocīts Ogres novads, izlocīts Ogres Centrālās bibliotēkas vārds, uz sirds formas izlocīta Latvijas kontūra un citas. Šobrīd ir izveidoti vairāk nekā 100 dažādi darbi atšķirīgās tehnikās, daļa no tiem apskatāmi izstādē “Grāmatas otrā dzīve”, kas ceļo pa visu Latviju, taču lielākoties tie rotā bibliotēkas telpas. Pašai spilgtākās emocijas sagādāja meitas portreta izlocīšana: “Liekas, ka neko īpašu nedari – iegriez un loki, bet tad paskaties un pamazām redzi, kā lēnām veidojas fotogrāfija un rodas meitas smaids.”
L. Kābele visu apguvusi pašmācības ceļā, skatoties videoklipus youtube, pētot un eksperimentējot. Viņa atklāj, ka dažādu formu locīšanai jāizvēlas pareizās grāmatas – ar noteiktu lappušu skaitu, noteikta biezuma lapām – jo plānāka lapa, jo zīmējums veidosies lēnāk, bet var izstrādāt sīkākas nianses. Galvenie darba rīki ir grāmata, šķēres, tievs zīmulis, lineāls, no tēva mantots priekšmets – neass skalpelis un viņas pašas veiklie un pacietīgie pirksti. Sākumā tiek izvēlēts attēls un tehnika, kādā grāmata tiks locīta. Pēc tam top trafarets, šo attēlu pārnesot uz lapām. Dažkārt tas aizņem vairāk laika nekā pati grāmatu locīšana. Kad noteiktā forma ir izveidota, viņa apstrādā arī grāmatas vāku, lai nebūtu redzams, kāda autora un satura ir šī grāmata. Izdekorē ar lentu, kas fiksē grāmatu noteiktā atvērumā. Ja orimoto tehnikas pamatiemaņas jau apgūtas, tad mākslas darbu varot radīt vienā vai divās dienās. Iesācējam gan paiešot krietni ilgāks laiks. Protams, gadās arī kļūdas trafaretā vai veicot darbu, un tad viss jāsāk no sākuma.
Māksliniece atzīst, ka ir ļoti dažādas locīšanas tehnikas, arī tādas, kad grāmatu iespējams atlocīt un atkal lasīt. Atsevišķu ārzemju izdevniecībās izdotās grāmatās ir pat iestrādāti orimoto trafareti, lai pēc grāmatas izlasīšanas ikviens varētu izveidot mākslas darbu.
“Dažkārt cilvēkiem, it īpaši vecākai paaudzei, grāmatu locīšana šķiet nepieņemama, jo tās tiek uzskatītas par ļoti lielu vērtību. Taču būsim godīgi – bieži vien pēc izlasīšanas tās stāv plauktā un krāj putekļus. Šādi tām tiek dots otrs mūžs,” savās pārdomās dalās māksliniece.
Meitas iedvesmota L. Kābele veido arī kreppapīra ziedus. Pirmie darbi tapa 2018. gadā kā rotājumi Ogres Centrālās bibliotēkas 90 gadu jubilejā. Šobrīd viņas darbi rotā arī kafejnīcas “Pie Zelta liepas” telpas. Veiksmīgai darbu izgatavošanai svarīgs ir atbilstošs izejmateriāls, spēcīgas rokas un pacietība.
Māksliniece ir vadījusi gan grāmatu locīšanas, gan kreppapīra ziedu veidošanas nodarbības, taču atzīst, ka tas ir liels izaicinājums: “Liekas, ka esi visu parādījis un pastāstījis, bet dalībnieks tomēr nesaprot vai kaut kas nesanāk, un tad īsti nezini, kā var palīdzēt.”
Šobrīd viņas jaunais eksperiments ir ziedu konservēšana – nodrošināt, lai īstie ziedi ilgstoši tiek saglabāti un izskatītos kā dabīgi. Tas būtu lielisks telpu dekorējums ziemas laikā.
L. Kābele vairāk nekā 20 gadus nostrādājusi ādas mākslinieciskās apstrādes jomā, bet nu jau vairākus gadus nodarbojas ar grāmatu labošanu. Runājot par ikdienas darbu, māksliniece atzīst, ka pie viņas nonāk grāmatas ļoti dažādā stāvoklī. Dažkārt, paņemot grāmatu, var uzburt veselu stāstu, kādā vidē tā tikusi lietota un kāds ir bijis tās lasītājs. Īpaši tas raksturīgs grāmatām no bibliobusa, kuras galvenokārt lasa cilvēki no laukiem – tās smaržo pēc plīts dūmiem, tabakas, mēdz būt notraipītas ar taukiem, zemi vai asinīm. Reiz, apmeklējot grāmatu labošanas kursus, viņa to vadītājai vaicājusi, kā vislabāk izņemt no grāmatām smaku, netīrumus vai asins traipus, taču saņēma atbildi, ka to nevajag darīt, jo tā ir grāmatas identitāte, tās stāsts un pieredze. Savā ziņā L. Kābele tam piekrīt, tomēr saprot, ka ikdienā lasītājs vēlas saņemt tīru un nesaplēstu grāmatu.
Mākslinieces darbi apskatāmi Ogres Centrālajā bibliotēkā, kafejnīcā “Pie Zelta liepas”, izstādē “Grāmatas otrā dzīve”, kā arī https://www.facebook.com/GramatasOtraDzive.