Viena gada laikā radīt kopdarbu - šalli, kas sevī ietver katra Latvijas novada unikalitāti un izceļ Latvijas adītāju prasmes, kas gadiem nodotas no paaudzes paaudzē. Ar šādu mērķi aizsākts projekts – “Šalle Latvijai”. Lai arī organizatori šobrīd vēl nav mērījuši šalles garumu, kā paši saka, uztur intrigu, par projekta vērienīgumu liecina adītāju lielā aktivitāte gan Latvijas novados, gan diasporā.
Valdziņš pie valdziņa - tā jau tapusi vairāku desmitu metru gara šalle Latvijai. Darbs gan vēl ir tikai pusē, jo savu artavu līdzās Rīgas, Latgales un Vidzemes rokdarbniecēm vēl jāieada Kurzemes un Zemgales adītājām. Maija svētku priekšvakarā šalle atvesta uz Ogres novadu, lai arī šaipus ieliktu, kā saka pašas dalībnieces, “labo domu Latvijai”. “Ja jau tauta tā ir iesākusi, tad man arī ir vēlēšanās savu tiesu tajā ielikt.. Lai būtu miers un saticība gan Ciemupē, gan visā Latvijā. Tas ir dzīvesprieks, kas te ir ieausts, dzīves gudrība droši vien arī. Cilvēku pieredze. Tas viss tā, kā nāk ārā, paskatoties tos darbus,” saka Māra Saleniece, ciemupiete, akcijas “Šalle Latvijai” dalībniece.
“Izvēlas kaut ko novadam specifiskāku. Ogrē izvēlējāmies ieadīt Ogres brunču rakstu. Ko katrs uzskata par tādu lietu, ko gribas ielikt. Labas domas, laba vēlējumi, košas krāsas. Pelēcīguma te nav. Ir ļoti, ļoti skaisti, koši, krāsaini, dzīvespriecīgi. Būtībā tiešām viss tas labākais šeit ir ieadīts,” atzīst Santa Grīnberga, “Šalle Latvijai” koordinatore Ogres novadā.
Projekta ietvaros šalle ceļojusi arī uz Lielvārdi, kur biedrības “Latvietes pūrs” dibinātāja un vadītāja Aivita Heniņa kopā ar domubiedrēm, adīšanas entuziastēm uzņēmusies Lielvārdes posma ieadīšanu šallē. Lielvārde atainota Lielvārdes jostas krāsu salikumā un, atbilstoši laikam, kurā šalle tapusi, ieadīta arī dzeltenzilā līnija, kā adītāju labo domu atbalsts Ukrainas notikumiem.
Koprades projekta, kā to sauc idejas autori, mērķis ir viena gada laikā radīt unikālu adījumu, kas savā neatkārtojamā veidā atspoguļo Latvijas adītāju prasmes un katra Latvijas novada unikalitāti. Iecere aizsākusies pandēmijas laikā, kad adītājām bija liegta iespēja tikties tā saucamajos kopadīšanas pasākumos. Mainoties situācijai pasaulē līdz ar Krievijas iebrukumu Ukrainā, arī akcija ieguvusi pavisam citu nozīmi. “Šajā kontekstā tas likās it īpaši svarīgi. Šī šalle kontekstā, kā sasildīt mūsu zemi, nāciju, aizsargāt teritoriju. Ļoti zīmīgi, ka šalle ceļo pa teritoriju apkārt Latvijai, praktiski pa perimetru, ienākot iekšā dziļāk pilsētās, kas ir valsts vidienē. Tā doma ir, ka ceļojām apkārt robežai,” stāsta Līga Rušiņa, nodibinājuma “Šalle Latvijai” vadītāja.
Projektā iesaistījušās ar adītājas no diasporas. Jo īpaši aktīvas ir adītājas Lielbritānijā. Līga Rušina: “ Šallīte top. Protams, nebūs tik gara, bet meitenes ļoti nopietni līdzdarbojas un liek bildītes un video “Facebook” par sūtīšanu. Es pati esmu dzīvojusi Lielbritānijā sešus gadus un zinu, cik tas ir svarīgi.”
Adījums aizvadītājā gadā tika iesākts ar Lielvārdes jostas fragmentu; ar to tiks arī noslēgts - kā gudrības un spēka avots mūžīgam Latvijas amatniecības prasmju turpinājumam. Santa Grīnberga: “Šodien man liekas, ka ļoti vērtīgi, jo saliedē, ir kaut kas pozitīvs, par ko mēs varam domāt, jo viņi jau ceļo no pagājušā gada 18. Novembra. Mēs redzam, cik ļoti cilvēki ir spējīgi saliedēties, sakomunicēt, organizēt. Tad savu pozitīvismu nodot arī tālāk. Nākotnē būs, kur paskatīties, cik mēs esam čakli un vareni.”
“Daudzi varbūt pat nezina šī amata nozīmīgumu un plašo vērienu, kāds tas ir Latvijā. Tas ir ļoti nozīmīgs mūsu valstij. Mēs varam ar to ļoti, ļoti lepoties. Mēs esam augstā līmenī ar šo prasmi un varam eksportēt, ko arī darām,” uzsver Līga Rušiņa.
Kopā ar šalli ceļo arī albums, kurā apkopota informācija gan par katra konkrētā novada adītāju grupu, gan vēlējumi Latvijai. Plānots, ka šalli varēs apskatīt izstādē Mežaparkā estrādē, savukārt, projektam noslēdzoties, tā tiks dāvināta Latvijas Etnogrāfiskajam brīvdabas muzejam, kas 2024. gadā svinēs simtgadi.
Fotogrāfijās "Šalle Latvijai" Lielvārdē ar projekta dalībnieci Aivitu Heniņu
