No 4.oktobra līdz 31.oktobrim Lielvārdes Kultūras namā skatāma Sandras Sabīnes Jaundalderes izstāde „Kalnu Vējš. Kalnu Zieds”.
Sandra Sabīne Jaundaldere, 1966.
Esmu dzimusi Rīgā, bet visas manas bērnības un jaunības vasaras aizritēja vecvectēva ornitologa Kārļa Griguļa celtajā mājā Lielvārdē. No 1986. līdz 2016. gadam dzīvoju Lielvārdē. Tagad – Salaspilī.
Esmu absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmiju, Rakstnieku savienības Literārās akadēmijas kursos studējusi dzeju, prozu, drāmu, mācījusies dažādus tradicionālās kultūras aspektus un tradicionālo deju. Esmu ilustrējusi vairāk kā 80 grāmatas un mācību burtnīcas, strādājusi Lielvārdes vidusskolā un Rakstnieku mājā Dubultos, pasniegusi gleznošanas meistarklases un radošās darbnīcas. Izveidojusi un vadījusi Zinību biedrību „Gaismas Dārzs” (2009 -2016). Aizvien esmu Lielvārdes tautas tradīciju kopas „Austras Koks” un mākslinieču grupas „4Elementi” sastāvā.
Ir bijušas 22 personālizstādes. Nofilmēti vairāki desmiti video performanču. Izveidota Mākslas studija „Vēja Puķe”.
Par izstādi „Kalnu Vējš. Kalnu Zieds”.
Gleznojumu cikls balstās uz literāra darba - leģendas par mīlestību „Kalnu Vējš, Kalnu Zieds” tekstu. Gleznu tapšanā atbalstu sniedza AKKA/LAA Autoru stipendija.
Mani vienmēr valdzinājusi mītiskā pasaules aina un apziņa, ka cilvēces garīgo pamatu veido vienots informācijas lauks. Nav svarīgi, kādus vārdus un valodu lietojam. Pamats ir kā zeme, uz kuras balstās mūsu kājas, kā ūdens, kuru dzeram. Pirmais impulss bija ceļojums uz Indijas Himalajiem. Vēlāk nāca senās Šumeras iespaidi, kurus guvu no artefaktiem Berlīnes muzejā. Sāku rakstīt grāmatu 2012. gadā. Rakstīšanas laikā izdzīvoju gan laimes, gan dziļa izmisuma, krīzes, vilšanās un skumju brīžus. „Kalnu Vējš. Kalnu Zieds” bija mans glābiņš. Es nokļuvu un brīdi strādāju zemē, kura atgādināja grāmatas leģendu pasauli. Pabeidzu un ilustrēju manuskriptu 2021. gadā, pašlaik meklēju iespējas publikācijai.
Gleznu sērija, līdzīgi kā savītie dievību un cilvēku mīlestības stāsti, norisinās mītiskā, tālā zemē, kura nogrimusi pagātnes okeānā kā neatrodamā Atlantīda. Kad rakstīju, man bija tikai nojausma, ka dzīvojam vienotā mītiskā telpā. Šodien varu teikt - meklējumi rakstos, ceļojumi un atradumi to ir apliecinājuši.
Vēja un Zieda mīlestības leģendā pāri debesu jumam un zemei guļ visuvarenais dievs Hiarta, no kura ausīm reiz izkāpa divas lielās pirmmātes – Ava Ūdens un Guns Uguns. Kas esam mēs - cilvēki? Leģenda teic, ka Ūdens radības, kuras nievājot savu īsto pirmmāti, pielūdz un godā neīsto – Uguni, kurai ir bīstama daba. Varbūt tajā slēpjas mūsu ciešanu sakne? Leģendu virkne meklē atbildes uz šo un citiem jautājumiem.
Gleznu ciklu izveidoju kā spēles atklātnes, kuras var jaukt vietām un, uzdodot atbildi, izvilkt kādu no aizklātām atklātnēm. Var arī spēlēt pasaku stāstīšanas spēli, ieraugot uzgleznotajos tēlos to arhetipisko nozīmi.
Grāmatas radītajā pasaulē viss notiek, kā liktenis lēmis. Dzīvē mums aizvien ir sava izvēle. Jautājums ir par to, kurš sacer pasakas - mēs vai Liktenis? Man patīk to darīt pašai.
Prieku, veselību , mīlestību vēlot, Jūsu Sandra Sabīne Jaundaldere.
- Publikācijas: „Kampūrijas stāsti un pasakas”, Zvaigzne ABC, 2010.
- „Desmit Dziesmas par Balto Bruņinieku”, Lielvārdes novada dome, 2013.
- Mākslas blogs : www.sandrasabineart.blogspot.com
- Literārais blogs : www.sandrasabinelitera.blogspot.com
