20. martā pirms saullēkta Ikšķiles Brīvās skolas ļaudis seno lībiešu apmetnes vietā – Kābeļu kalnā sagaidīja Lielo dienu. Brīvās skolas ļaudis saulgriežus atzīmē pēc senā saules kalendāra 20., 21. un 22. martā. Senatnē gandrīz visām tautām gads sākās pavasarī, pavasara saulgriežos. Pavasara saulgriežus sauc arī par vienādībām, kad tumsa un gaisma ir līdzsvarā. Dienas kļūst garākas par nakti. Gaisma un Saule ir dzīvības simbols šajā izpaustajā pasaulē. Mostas gan daba, gan cilvēki. Nosaukums “Lielā diena” uzsver šā laika nozīmīgumu. Šis laiks mūsu senčiem ir bijis maģisku darbību laiks, par to stāsta dažādas tradīcijas, kuras saglabājušās līdz mūsdienām.
Svētdienas rīta saule vēl gulēja baltas miglas gultā, kad, skolas ļaudis ar Lielās dienas olām un pūpoliem uzsāka savu gājienu Kābeļu kalnā. Kāpēc tieši šeit? Šī vieta ir ar mistisku senatnes auru. Vēsture stāsta, ka šajā vietā ir Kābeļu senkapi. Lībiešu kultūras uzplaukums tika piedzīvots 10.- 13. gs., kad Daugavas krastos tika celtas apmetnes. Līdz mūsu dienām ir saglabājušies tikai divi līvu uzkalniņu kapulauki, viens no tiem ir Ikšķiles Kābeles. Kābeļu kapulaukā ir saglabājies 81 lībiešu kapu uzkalniņš, kas uzskatāms par ievērojamu kultūrvēsturisko mantojumu.
Svētki sākās ar mutes mazgāšanu Daugavas ūdenī, tam sekoja dziesmas un rotaļas. No kociņiem un raibiem dzīpariem tika darinātas Lielās dienas šautras. Kas ir Lielās dienas šautras? Šautras ir ar dzijām izrotātas koku klūdziņas, kuras ir vajadzīgas putnu saukšanai un dzīšanai. Latvijas līvu ciemos ir bijusi pazīstama putnu saukšanas ieraža. Lieldienu pirmajā rītā vēl pirms saules lēkta puiši un meitas gāja uz kalniņu, lai modinātu sīkos putniņus. Tur viņi dziedāja putnu saukšanas dziesmas, līdz sagaidīja lecam sauli, kas, pēc seniem nostāstiem, Lieldienu rītā šūpojoties jeb dejojot. Tā arī skolas ļaudis devās ar šautrām uz Kābeļkalna malu un sauca putnus. Šī putnu saukšanas ieraža pamatojās uz ticējumu, ka tie nekur tālu neaizlaižas, bet guļ, paslēpušies tuvumā kaut kur Daugavas krastā, no kurienes tie ir jāizvilina, lai drīzāk atnāktu pavasaris. Metot šautras, tiek aizdzīts projām ļaunais un tiek dota labajam, vajadzīgajam.
Tam sekoja olu kaujas un olu ripināšana. Iegūtās trofejas, protams, tika tur pat apēstas gardu muti. Puišiem bija īpašs olu mešanas rituāls, Lielās dienas ola jāpārmet pāri koka zaram un jānoķer vesela.
Pēc kārtīgām svinībām sekoja kopīgs saimes mielasts, ļaudis cienāja cits citu ar mājās gatavotajiem labumiem – kāds bija uzcepis maizīti, kādam bija pīrāgi, kas nu kuram. Dalījās no sirds.
Lai visiem jauks Lielās dienas laiks!
Sagatavoja Gundega Deģe , Ikšķiles Brīvās Skolas sabiedrisko attiecību speciāliste
