16. jūlijā Tomē notika rakstnieka, tulkotāja, grāmatu izdevēja, literatūras pētnieka un mākslinieka Jāzepa Osmaņa (11.07.1932. – 25.09.2014.) 90 gadu jubilejas piemiņas pasākums, kurā satikās viņa ģimene, laika biedri, kolēģi, viņam tuvi un nozīmīgi cilvēki, lai dalītos gaišās atmiņās, dziedātu, spēlētu, skaitītu dzeju un smietos, kā pats dzejnieks to būtu vēlējies.
2016. gada maijā muzejā Tomē notika izstādes "Sapņu saliņa" atklāšana, kas gadu gaitā papildināta un augusi, harmoniski kļūstot par Jāzepam Osmanim veltītu ekspozīciju ar memoriālo kolekciju. Pirms dzimšanas dienas pasākuma Tomes Tautas namā svētku dalībnieki pulcējas muzejā, kur ir iespēja sajust dzejnieka klātbūtni, enerģiju, daļu no atstātā radošā darba. Izstāžu zālē eksponētas J.Osmaņa grāmatas, gleznas, ģimenes fotogrāfijas, dokumenti, portrets, savukārt divas telpas, viesistaba un darba istaba, ierīkotas līdzīgi tām, kādas tās bija dzejnieka mājās Ķegumā, kas bija viņa dzīvesvieta mūža nogalē. Tajā apskatāmie priekšmeti liecina, cik to saimnieks bijis vienkāršs, darbīgs, radošs, sirsnīgs un arī sportisks. Pie darba istabas sienas novietota mākslinieka Ulda Zemzara glezna, kurā uz ienācēju raugās dzejniekam vistuvākie cilvēki – viņa meitas Aija un Uva. Ekspozīcijas ierīkošanai ģimene ziedojusi J.Osmaņa mēbeles, gleznas, grāmatas un citas personīgās lietas – dzejnieka darbagaldu, molbertu, portfeli un citas.
Jubilejas pasākumā nelielu ieskatu Jāzepa Osmaņa dzīves gaitās sniedza viņa meita Uva Kaijaka. Bērnībā kopā ar vecākiem un māsu J.Osmanis pārcēlies no Latgales uz Vidzemi, Ķegumu, kur tēvam bija iespēja strādāt Ķeguma HES celtniecībā. Šajā laikā zinātkārais puika iemīlējis Daugavu, sekojis HES celtniecības darbiem, mācījies vietējā skolā, iepazinis šejienes apkārtni, cilvēkus, ko apraksta savā atmiņstāstu krājumā “Zivju vējš”. Dzīves ceļš turpmāk vedis uz Rīgu, kur pievērsies rakstniecībai, strādājis izdevniecībās “Liesma”, “Sprīdītis” un “Annele”, arī Rīgas kinostudijā, rakstījis doktora disertāciju un veltījis laiku arī savai ģimenei. Tomēr mūža pēdējos dzīves gadus viņš izvēlējies pavadīt sirdij tuvajā Ķegumā, kur veselības pasliktināšanās dēļ vairs nebija iespējams aktīvi rakstīt, toties radās iespēja pievērsties jau jaunībā iemīlētam vaļaspriekam – gleznošanai, pēdējos dzīves gados radot ap 600 gleznu. “Šķiet, tas bija tik nesen, kad mēs visi kopā svinējām tēta 80 gadu jubileju… Atceros, cik emocionāli viņš to uztvēra, aizkustināja Daces Priedoliņas dziesmas ar viņa vārdiem, bērnu deklamētie dzejoļi, viņš bija laimīgs tajā vakarā. Bezgala skumji, ka šodien viņa jubileju svinam bez viņa, kaut gan tā nevar teikt – tieši muzeja apkārtne ir tā, kur viņa klātbūtne visciešāk jūtama, viņš vēl ilgi dzīvos – savos bērnos un nākamajās paaudzēs, mūsu sirdīs, atmiņās, domās, savos atstātajos darbos - dzejoļos, dziesmās, gleznās,” sacīja Uva.
Sirsnīgu priekšnesumu ar dažādu mūzikas instrumenti spēli un J.Osmaņa dzejas vārdiem sniedza Kristīne Klētniece – Sika ar bērniem Liliju, Annu un Mārtiņu. Arī šajā jubilejas reizē uzstājās Dace Priedoliņa, kura izpildīja dziesmas ar J.Osmaņa vārdiem. Vienu no savām mīļākajām dziesmām ar rakstnieka vārdiem par liepu ziedu tēju nospēlēja bērnu vokālā ansambļa “Lai skan” vadītāja Kristīne Jeronoviča, kuras vadītā ansambļa bērni dzied dziesmas, kuru vārdu autors ir J.Osmanis.
Līdzās rakstnieka ģimenei bija dzejniece Lija Brīdaka ar māsu, latviešu prozaiķi un dramaturģi Māru Svīri. L.Brīdaka atklāja, ka ar J.Osmani iepazinusies studiju gados Latvijas Valsts universitātē, bijuši kursabiedri. J.Osmaņa bērniem veltīto dzeju L.Brīdaka raksturoja šādiem vārdiem: “Jāzepam ir savs īpatnējs rakstības stils, kas tagad ļoti pietrūkst. Tagad notikumus apskata pavirši, bet Jāzepam piemita viegls, silts smaidiņš par to, ko apraksta.” L.Brīdakai visu mūžu atmiņā Osmaņa dzejolis par puiku, kuram vējš norauj cepuri un aiznes uz ielas vidu, kur liela satiksme, pirmajā brīdī viņš grib skriet tai pakaļ, bet tomēr to nedara, jo saprot, ka galva tomēr noderēs vairāk kā cepure. Dzejniece atzina, ka J.Osmaņa dzeja ir dzīva un populāra arī mūsdienās, bet pats dzejnieks viņai paliks gaišās, mīļās atmiņās.
Svētkos klāt bija arī J.Osmaņa skolotāja Vilhelmīne Eisaka, kurai ir 93 gadi. Uzsākot darbu Ķegumā, skolotājai ar jauno dzejnieku izveidojās sirsnīga sadarbība. Vēlāk visu dzīvi viņa ir sekojusi J.Osmaņa dzīvei un literārajai darbībai, vākusi un apkopojusi dažādus materiālus par rakstnieku, un ar sirsnību mācījusi saviem skolēniem Osmaņa dzeju.
Svētkos piedalījās arī Harijs Jaunzems – ilggadējs Ķeguma HES vadītājs, kā arī citi laika biedri un kolēģi. Meita Aija Osmane atcerējās, ka tētis dzimšanas dienas vienmēr svinējis mājās ar uzklātu galdu, gaidīts un mīļi uzņemts bijis ikviens, un arī šodien, ja vien J.Osmanis būtu klāt, tas sniegtu viņam vislielāko dzimšanas dienas dāvanu – būt kopā ar savējiem priekā, dziesmās un mūzikā. A.Osmane svētku reizē pauda prieku arī par to, ka J.Osmaņa rakstīšanas talants turpinās arī nākamajās paaudzēs - rakstnieka mazmeita Maija ar pseidonīmu Žanete Lazdovska veiksmīgi debitējusi bērnu un pusaudžu literatūrā ar detektīvromānu “Neatskaties”.
Pieminot nozīmīgo Jāzepa Osmaņa jubileju, 7. septembrī plānots atceres pasākums bērniem ar vadmotīvu “Jāmācās mums pašiem sauli dzīvē ienest!”, kurā uzstāsies jau pieminētais bērnu vokālais ansamblis “Lai skan” no Katlakalna un bērni no Liepājas Tautas mākslas un kultūras centra.
Par ieguldīto darbu piemiņas pasākuma organizēšanā rakstnieka ģimene pateicās muzeja Tomē vadītājai Ligitai Ādamsonei un Tomes Tautas nama vadītājai Sarmītei Pugačai.
