Arī šogad 16. martā – Leģionāru piemiņas dienā – līdz ar tumsas iestāšanos Latvijas valsts karoga krāsās iemirdzēsies gājēju tilts pār Ogres upi. Jau no plkst. 13.00 līdz plkst. 21.00 pie gājēju tilta skanēs patriotiska mūzika.
Izgaismojot gājēju tiltu Latvijas karoga krāsās un radot Leģionāru piemiņas dienai atbilstošu mūzikas fonu, tiek godināti Latvijas brīvības cīnītāji, varonīgie leģionāri, kuriem bija svēta mūsu valsts Latvija un tās brīvība, tiek pausta cieņa un lepnums par šo jaunekļu un vīru drosmi, izturību un varonību.
16. marts ir kļuvis par leģionāru piemiņas dienu jau kopš 1952. gada, kad to atzīmēt visās trimdas latviešu mītnes zemēs aicināja Rietumos dzīvojošie tautieši – latviešu leģiona veterānu organizācija “Daugavas vanagi”.
Kāpēc tieši 16. marts ir leģionāru piemiņas diena? 1944. gadā no 16. līdz 19. martam abas Latviešu leģiona divīzijas – 15. un 19. – kopīgi austrumu frontē pie Veļikajas upes izcīnīja smagas kaujas pret sarkanarmiju. Latvieši atradās upes labajā krastā, bet augstieni pie upes bija ieņēmuši sarkanie. Latviešu kaujas grupa pulkveža Artūra Silgaiļa vadībā atguva augstieni. Tā bija vienīgā reize Otrā pasaules kara laikā, kad abas vācu armijas sastāvā esošās latviešu divīzijas cīnījās plecu pie pleca. Latvieši pie Veļikajas upes necīnījās par Vāciju un tās mērķiem. Leģionāri cīnījās pret padomju režīma okupantiem, kuri 1940.-1941. gadā, kas pamatoti tiek dēvēts par Baigo gadu, bija okupējuši Latviju, deportējuši uz Sibīriju un sapūdējuši čekas pagrabos tūkstošiem mūsu valsts iedzīvotāju.
Pavisam nesen – 25. februārī Ogres novada pašvaldības domes priekšsēdētājs Egils Helmanis 105. dzimšanas dienā sveica Madlienas pansionātā dzīvojošo Antonu Mortukānu, 19. divīzijas leģionāru. Latvijas brīvības cīnītājs, kurš joprojām ir liels Latvijas patriots, ikvienu aicina novērtēt to, ka mums ir pašiem sava valsts, un sargāt to.
Konteksts:
Latvijā 16. martu kā Latviešu leģiona piemiņas dienu atzīmē kopš 1990. gada. Kad 1998. gadā Rīgā pie Brīvības pieminekļa kreisi noskaņotas ekstrēmistu grupas veica provokācijas, kuru mērķis bija parādīt sevi pārsvarā ārzemju televīziju kamerām, krievijas prese un atsevišķi Rietumu laikraksti sāka rakstīt par nacisma atdzimšanu Latvijā, par nacistu gājieniem Rīgā, izplatot dezinformāciju par notiekošo. Kopš tā laika krievija turpina izplatīt dezinformāciju, ka leģiona karavīri bija nacisti. Taču jau neilgi pēc Otrā pasaules kara beigām, 1945. gada rudenī, sākās Nirnbergas tiesas prāva, kurā tika tiesāti nacistiskās Vācijas kara noziedznieki, kā arī nacistiskās organizācijas. 1946. gada 1. oktobrī pasludinātajā Nirnbergas tiesas prāvas spriedumā SS tika pasludināta par noziedzīgu organizāciju, vienlaikus norādot, ka piespiedu kārtā mobilizētie nav uzskatāmi par kara noziedzniekiem. Tribunāla spriedumā teikts: “Par noziedzniekiem nav atzīstamas tās personas, kuras valsts piespiedusi iestāties par locekļiem SS organizācijā tādā veidā, ka tām nebija citas iespējas un šīs personas nav pastrādājušas kara noziegumus”. Šī sprieduma daļa ir ļoti nozīmīga, lai skaidrotu Rietumu pasaules sabiedrībai par latviešu un igauņu leģionāru divīziju karavīru faktisko nepiederību SS organizācijai. 1907. gada IV Hāgas konvencija par sauszemes kara likumiem un paražām aizliedza mobilizēt armijā okupēto zemju iedzīvotājus, tādēļ nacistiskās Vācijas okupācijas režīms maskēja prettiesisku Latvijas pilsoņu mobilizāciju, nosaucot Latviešu leģionu par “brīvprātīgo”. Latviešu “brīvprātīgo” leģiona 15. un 19. divīzijā kopā tika mobilizēti vairāk nekā 50 000 Latvijas iedzīvotāju (no kuriem brīvprātīgo skaits bija aptuveni 3 %).
Bijušais Latvijas armijas ģenerālis – mūsu novadnieks Rūdolfs Bangerskis, kurš vācu okupācijas laikā tika iecelts par Latviešu leģiona komandieri, savā pēdējā pavēlē aicina: “Kā vienmēr, tā arī šinī brīdī nelūdzam par sevi, bet lūgsim visi kopīgi: Dievs, glāb un svētī Latviju!”
16. martā ar pateicību pieminēsim Latviešu leģiona karavīrus un visus Latvijas brīvības cīnītājus, kuri nežēloja savu veselību un dzīvību kopīgam mērķim – savai valstij!