Lauberes pagasts

Lauberes pagasts atrodas Ogres novada vidusdaļā, kur to ieskauj Suntažu, Ķeipenes, Madlienas, Lēdmanes un Rembates pagasti.

Pagasts atrodas Viduslatvijas zemienes Viduslatvijas nolaidenumā, pagasta apvidus reljefs – lēzeni paugurains. Lielākā upe pēc garuma Lauberes pagastā ir Mazās Juglas pieteka Abza (arī Abze, Apse), dienvidu daļā tek Ogres upes pieteka Aviekste. Lauberes pagastā atrodas Mazās Juglas un Ogres upju ūdensšķirtne. Netālu no Lauberes atrodas Ozolēnu purvs, bet pie Madlienas – Lauberes ceļa krūmos ieslēpies mākslīgi radītais Noru ezers.

Laubere jeb Ozolmuiža ir sena apdzīvota vieta. Par to liecina pagasta teritorijā saglabājušies senču kultakmeņi un senkapu uzkalniņi. Netālu no “Ančiņu” mājām atrodas valsts nozīmes arheoloģijas piemineklis t.s. Ančiņu Velna akmens (zināms arī kā Lielais akmens, Upurakmens un Velna klēpis u.c.) Agrākos laikos akmens izmantots kā ziedošanas jeb kulta vieta, akmens līdzenajā virsmā izveidots garens iedobums. Vēl 19. gs. beigās pie akmens vakaros vai Jāņu dienā pulcējušies apkārtnes ļaudis un uz vai pie tā kūruši uguni. Folklorā ar Ančiņu Velna akmeni saistītas teikas par Velnu un akmens nešanu.

Lauberes centra dienvidu pusē atrodas vēl viens Valsts nozīmes arheoloģijas piemineklis t.s. Lauberes dobumakmens. Tā virspusē bijis četrkantains padziļinājums, kas ļauj Lauberes kultakmeni pieskaitīt Vidzemei raksturīgajiem muldakmeņiem –  ziedošanas vietām.

14.–16. gs. pēc vietējo tautu pakļaušanas krustnešiem strauji attīstījās muižu tīkls. Jau 1567. gadā kādā Polijas karaļa Sigismunda Augusta dokumentā par dāvinājumiem viņa sekretāram Špillam paradās neliels ciems, kas vācu valodā dēvēts “Loburen” (par vārda sākotnējo nozīmi ziņu nav). Špilla īpašumus mantoja viņa māsas dēls un nu jau Laubere pastāvēja kā atsevišķa muižiņa, ne vairs Ķeipenes muižas sastāvdaļa.

Savukārt 9 km netālā Ozolmuiža (mūsdienās – Lauberes pagasta centrs), kuras nosaukums saistīts ar Abzes upi (vācu valodā Absenau), pirmoreiz minēta 1683. gadā un tolaik tā bijusi piederīga Suntažiem. Ozolmuiža izveidojās par ainaviski gleznainu muižu, kuras dzīvojamā ēka bija mūrēta no vietējiem plēstiem laukakmens bluķiem, kas piešķīra tai savdabīgu izskatu. Ap muižu bijis skaists parks ar dīķiem. Muižas apbūve daļēji nopostīta Pirmajā pasaules karā, bet Otrajā pasaules karā tā nopostīta gandrīz pilnībā. No kopējā muižas ansambļa līdz mūsdienām ir saglabājušās ēku drupas. Savukārt Lauberes muiža pilnībā nopostīta 1905. gada revolūcijas laikā.

Zviedru 1638. gada arklu revīzijas materiālos redzams, ka Lauberes muižā bijušas 12 zemnieku sētas, bet Ozolmuižas daļā – deviņas saimniecības. Abas muižas vēlākajos gadsimtos mantotas un mainījušas īpašniekus, taču mūsdienās tās joprojām ir pamats apdzīvotām vietām Lauberes pagastā. Jau Latvijas Republikas laikos Lauberes muižu pārdēvēja par Krodziniekiem, bet padomju varas gados Ozolmuižu – tagadējā vārdā par Lauberi.

Lauberes pagasts atrodas Viduslatvijas zemienes Viduslatvijas nolaidenumā. Visa līdzeni viļņota. Vidējais augstums  60 – 80 m vjl., lielākais 115.8 m vjl. pagasta  austrumu malā. Pagastu ZR – D  virzienā šķērso Ogres un Mazās Juglas ūdensšķirtne. Dienvidu malā tek Ogres pieteka ar pieteku Rozēnu, ziemeļu daļā – Mazās Juglas pieteka Abze ar pietekām Sivēnurgu, Gērdiņstrutu (Norupīti) un Urgu (Ozolupīti). Upes pārsvarā regulētas. Divas nelielas ūdenstilpnes – Noru dīķis un Purezers. Pagastu centrā augstais Ozolēnu purvs (platība 311 ha), rietumu,  dienvidu un austrumu daļā lieli mežu masīvi, galvenokārt egļu – sīklapju meži. Lapsukalna grants un smilts atradne.

Kultūras un dabas pieminekļi

Valsts nozīmes arheoloģiskie pieminekļi ir senās kulta vietas:

• Ančiņu Velnakmens (augstums 1.9 m, garums 5.1 m, platums 4.3 m)
• Lauberes dobumakmens.

Vietējās nozīmes arheoloģiskie pieminekļi ir soda vietas – Āža kalns un Bendes pļava.

Dabas pieminekļi ir Robežnieku priede (apkārtmērs 3.4 m) un Aiviekstu ozoli.

Lauberes pagasta teritorijas platība - 80,3 km²